Svarīgais cilvēka faktors
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI) nākusi klajā ar ziņu, ka arvien retāk bez bioloģisko vecāku gādības palikušie bērni nonāk bērnunamos. Kad jāizvēlas ārpusģimenes aprūpes forma, tad atbildīgās institūcijas biežāk raugās aizbildņu un audžuģimeņu, nevis sociālo centru virzienā, kur kādreiz bērns valsts vai pašvaldības aprūpē tika nodots nevis uz nedēļām vai mēnešiem, bet gadiem.
Vai savulaik speciālisti to darīja un lēma vieglu prātu, neņemos apgalvot, jo bērna, kuru nemīl paša vecāki, cilvēcei vienmēr ir bijis žēl. Tas ir saprotami kā reizrēķins. Taču nevar sareizināt to, kā nav. Lai palīdzētu visiem bērniem, kas nonākuši ārpusģimenes sistēmā, ir jāseko politiskai gribai un izvēlei — veco sistēmu graut un atbalstīt nesistēmu. Pašlaik tieši pašvaldības un tās pārstāvošās bāriņtiesas drīkst teikt: «Mūsu bērni vairs nenonāks ilglaicīgās sociālās aprūpes institūcijās.» Dažas tā dara, dažas jau izdarījušas, un tām ir sanācis. Piemēram, Kandavas novadā strādā 60 audžuģimenes, kādreiz bijis pat vairāk, un pēdējo 20 gadu laikā neviens mazās pašvaldības bērns nav piedzīvojis bērnunamu.
Kāpēc Kandavu pārdesmit gadus tik daudzi apbrīnojuši? Kāpēc retais sekojis tās pēdās? Tāpēc, ka lielākais resurss gan valstī, gan pašvaldībās ir cilvēki. Sakiet, kas ir vieglāk: pārskaitīt dažus simtus latu vai eiro uz bērnunama kasi no pašvaldības budžeta, izdarīt to bezpersoniski, vai, iespējams, par savu naudu pirkt konfekšu kasti un klauvēt pie iedzīvotāju namdurvīm? Jā, tieši tā kurzemnieki darījuši, uzrunājot savus līdzcilvēkus, lai viņi kļūst par audžuvecākiem. Daži piekrituši un atbalsta bērnus joprojām.