Palīdz saglābt bērnību

«Arī man ir jautāts: kāpēc tu viņus ņem? Bet kāpēc tad ne? Kur tad viņiem — bērnunamā dzīvot? Kāpēc nepieņemt, ja es varu! Es pat nezinu, ko bez bērniem darītu — sēdētu četrās sienās, priecātos, ka man ir labi, skatītos seriālus? Man tik ļoti patīk vakaros, kad viņi sabirst mājās pēc bērnudārza, skoliņas, ar viņiem parunāties, samīļot. Es tā ļoti labi jūtos. Vakarā, kad viņi aiziet gulēt, padomāju — dieniņa galā, un varu domāt par nākamo dienu, kur jāiet, kas viņiem līdzi jāiedod, ko vilksim mugurā,» sacīja audžumamma Mārīte Petrova un piebilda: «Kad precējos, tad vīram teicu, ka mums būs pieci bērni. Izaudzinājām divus dēlus un meitu, tagad esam arī vecvecāki. Un tagad arī piepildījies mans sapnis par lielo ģimeni, abi smejamies: nu mums ir pieci bērni ar kaudzīti.»

Katrs sākums grūts

Trikātā Mārīte nav vienīgā audžumamma. Līdzīgi domājošo ir samērā daudz. Ikdienā satiekoties četras, piecas audžuģimenes, lai parunātos un bērniem sarūpētu svētkus.

«Es redzu, ka apkārt ir vēl daudz labu cilvēku, kuriem veidojas tik labs kontakts ar bērniem, kuriem līdzīgi kā mums pašu bērni izauguši, kuri varētu pieņemt bērniņus ģimenē. Es šiem cilvēkiem jautāju: nu, kāpēc nepaņem? Es taču tik labi zinu, cik ļoti Latvijā vajag audžuģimenes. Ir arī daudzi cilvēki, kam būtu iespējas palīdzēt, bet... viņi baidās. Un tad es atminos sevi pirms pieciem gadiem. Man ļoti gribējās būt audžumammai. Būtībā to vēlējos vēl daudzus gadus iepriekš, taču mūsu jaunākais dēliņš, nezinot pietiekami daudz informācijas par audžuģimeņu darbu, teica, ka nesaprot, kā tas būs, ja mājās būs sveši bērni. Viņš tobrīd negribēja, un es negāju pret pašu bērna gribu. Puika aizgāja savā dzīvē, un es savu sapni piepildīju! Tagad visi mūsējie, visi savējie to atbalsta! Bet par tām bailēm... Ziniet, kad kārtoju audžuģimenes statusu, kad braucu uz pirmo satikšanos ar pirmajiem audžubērniem, es baidījos. Ar prātu sapratu, ka vēlos palīdzēt, ka mums ir visas iespējas to izdarīt, bet nezināju, kā iekšēji jutīšos. Tāpēc varu teikt, ka bailes raisa tikai neziņa; kad tu ej un dari, un to bērniņu, kuram esi tik ļoti vajadzīgs, satiec, tad bailes sen ir pazudušas,» atklāti stāstīja Mārīte un neslēpa, ka joprojām audžuģimenes statuss ir viņai, bet vīrs Egons tiek saukts par labo gariņu, kurš it visā atbalsta, palīdz.

MĪLESTĪBA ir darbības vārds. Tā pie laba darītāja, pie devēja atgriežas kā milzu spēks, kā enerģijas kamols. «Mēs esam laimīgi, jo izdevies bērnus darīt laimīgākus,» saka audžumamma Mārīte Petrova, kura kopā ar vīru Egonu pašlaik gādā par septiņām audžumeitām. Attēlā — Vita, Jūlija un Tīna. Jāņa Līgata foto