Jāatgūst latvieša godīgums

Aizmirst taču neizdodas, jo vāzē jau tagad vīst rozes.

Jā, tās manējie no represētajiem jau sadāvināja. Mums biedrībā ir tāda tradīcija mēneša sākumā sanākt kopā. Par ziediem, laba vēlējumiem jau vienmēr prieks. Tāpat priecājos, ka varu līdzi domāt, just, ka galva vēl strādā, vienīgi vairs nevaru gari staigāt un ilgi stāvēt.

Ar riteni joprojām braucat?

Braucu vēl drusku, uz kapiņiem braucu. Bet pavasarī paņēmu riteni un sāku šaubīties. Kā šaubījos, tā nokrita (smejas). Pati ta nenokritu, bet ritenis nogāzās. Nevajag šaubīties.

To sakāt par visu dzīvē, ka vajag tik iet un darīt.

Bet tas tā ir. Ja sviedīsi bumbu grozā, vai darīsi ko citu... Ja nešaubīsies, tad būs.

Bet ja lielākas izvēles jāizdara?

Tad gan jāapdomā.

Vai Latviju vēl apceļojat?

Man ļoti patīk. Uz Rīgu tagad mazāk, bet uz savu dzimto pusi, uz Balviem gan. Esmu balvanka (smejas). Bet ziniet, man ir sāpīgi pa Latviju ceļot, zaļa, nu tik zaļa! Viss ar krūmiem aizaudzis. Savai mājiņai arī tā pabraucu garām, sirds sāp. Tas Vīksnas pagastā, Latgalē. Mēs jau tur dzīvojām teju uz robežas starp Latgali un Vidzemi.

Tēvs bija traks darba rūķis, kad viņš izkarojās pasaules karā, atnāca mājās, sāka saimniekot, viņam nebija nekā cita kā lāpsta rokā. Bez mašīnām, to nekādu nebija, jo svarīgs bija tikai darbs un darbs. Sacēlām mājas, ēkas, tīrumiņus lauzām. Bet tagad to visu aizlaižam. Gados, kad īpašumus atguvām, es domāju, ka iešu un tur dzīvošu. Mums bija akmens kūts un galā bija kūts virtuve, kur lopiem vārīt. Domāju, ka virtuves galā iztaisīšu istabiņu un sākšu kaut vai ar kaziņu. Kamēr kārtoju dokumentus, viens bija paspējis noņemt kūtij jumtu ar visām spārēm. Nu, ko es aiziešu uz savu dzimteni ar lāpstu un grābekli? Bez jumta virs galvas, ko es tur iesākšu? Bija jāatsakās.

MANA LATVIJA ir viss, kas noticis un notiek. Es vienmēr dzīvoju valstij līdzi. Tas nes manī prieku un sāpes, bet tāds jau ir cilvēka liktenis. Mans bijis bagāts, — saka Nellija Šāvēja. Jāņa Līgata foto