Mēnesis Amerikas metropolēs un cilvēkos

Neapšaubāmi, tas māksliniekiem bijis šī rudens spilgtākais piedzīvojums. Jau pēc pirmās izrādes Vašingtonā saņemtas pozitīvas atsauksmes, bijušas sarunas ar cilvēkiem, kuriem pēc daudziem gadiem tālumā Latvija, stāsts par dzimto pusi joprojām dārgs, bet galvenais — labā sajūta, ka «Medību pilij» izdevies iedot otru jaunu dzīvi un pēc atgriešanās mājās ar mierīgu prātu nolemt: viss, vairāk to nespēlēsim.

«Tāpēc, ka sapratām: tās labās emocijas, kas radās Amerikas tūrē, nevar atgriezt. Mēģināt spēlēt ķeksīša dēļ nebūtu tas labākais, tāpēc nospriedām: mums izdevās izrādei iedot vēl vienu dzīvi, un miers,» pieredzētajā labprāt dalījās KĀRLIS NEIMANIS.

UZZIŅAI: Viesizrādes organizēja Amerikas latviešu biedrība TILTS ar Latviešu fonda un Amerikas latviešu apvienības atbalstu sadarbībā ar izrāžu vietējām organizācijām Toronto, Kalamazū, Čikāgā, Sietlā, Ņujorkā, Vašingtonā u.c. Pirms daudziem gadiem Valmieras teātris uz ASV aizveda «Nākošpavasar», «Izdedži», «Tās dullās Paulīnes dēļ», pēc tam sekoja ilgāka pauze, līdz pagājušajā gadā pie trimdas latviešiem aizceļoja «Bezkaunīgie veči» un šoruden režisora Jāņa Znotiņa otra izrāde «Medību pils».

Un ir nobraukti, nolidoti tūkstošiem kilometru...

Kārlis Neimanis: Jā, un, kad ilgāku laiku esi prom no ierastās vides, mazdrusciņ ir laiks arī padomāt. Par viskautko. Nu, jā, tas bija tāds blieziens. Pārlidojumi varbūt bija tas vieglākais, smagākais bija 6000 km brauciens džipā no austrumu krasta. Tādi divi trīs desmit stundu pārbraucieni sanāca, protams, ar apstāšanos. Bet labi, ka izrādes bija diezgan pareizi saplānotas un jāspēlē bija nākamajā dienā. Detroitā, piemēram, mums bija pat divas brīvas dienas.

Amerikā bijāt pirmoreiz?

Ārpus Eiropas vēl nebiju bijis, tālākā vieta — Krētas sala, Vidusjūra.

Pirmā pieturvieta — Vašingtona. Bez satraukuma jau neiztikāt?

Tā kā ielidojām trīs dienas pirms izrādes, Priedainē pie Jāņa Grigalinoviča— viņš mūs veda pa visu austrumu krastu — uztaisījām tādu kā bāzes punktu, lai, apgūstot skatuvi, saprastu, kādi rekvizīti vēl ir vajadzīgi, jo, protams, paņemt līdzi visu nepieciešamo nav iespējams. Fotošautene gan bija līdzi, jo lūgt, lai to mums sagādā, būtu muļķīgi... Atgriezties uz izrādi Vašingtonā neprasīja daudz laika, vienīgi bišķiņ iekļuvām sastrēgumā un iekļuvām avārijā, jo mūsu mašīnai aizmugurē iebrauca sporta mašīna. Necietām ne mēs, ne auto, policija bija klāt pēc septiņām minūtēm, viņi jau tur ir uz katra stūra, viss tika ātri piefiksēts, un varējām turpināt ceļu. Pirms izrādes Kaspars mums parādīja Vašingtonu, faktiski katrā vietā sagaidīja vietējie latvieši, izrādīja skatuvi.