Meistaro smukumu no salmiem

ĻAUŠANĀS IDEJĀM man ir pats svarīgākais, — saka floriste Ivita Drunka, kuras darbus klienti sauc par nesamākslotiem, tiem ir klāt Ivitas prāts un sirds. Jāņa Līgata foto

Senu māju pagalmā, šķūnī un kūtiņā top tēli, kurus plašāka publika varējusi novērtēt gan Burtnieku novada svētkos, gan apmeklējot maiznīcas «Liepkalni» tirgotavas. Gardo pīrāgu un kūku ēdājus Lieldienās un Jāņos sveicināja salmu zaķu ģimene, novada svētkos, kur vecatieši bija ķērušies pie zivju zupas vārīšanas, visu uzmanību piesaistīja salmu un sūnu nāra. Protams, ir pagalmi un nami, kurus rotā Ivitas darinātie sīkie smukumi: baltās raganiņas, kaķēni, zaķēni. «Man bija 20 gadi, kad sāku apgūt floristiku, tagad man ir 39, un visu laiku esmu kaut ko no jauna mācījusies. Floristika ļoti mainās. Vairs taču neizmanto tikai ziedus, zaļumus, klūgas vai salmus. Pašlaik floristika ir viss radošais, ko vien jūs varat iedomāties, tāpēc floristam jāmāk gan šūt, gan tamborēt. Jābūt radošam, jābūt domu lidojumam, un tas man ļoti patīk. Man acis spīd, tad ievelku elpu un domas skrien. Man jautā: kā varēju izdomāt? Man tā izdomāšana šķiet ļoti interesants process,» aizrautīgi par paveikto un iecerēto stāstīja Ivita un sastrādātās rokas kabatā nebāza.«Ja tu esi florists darītājs, tad citādi nevar būt. Tiem salmu zaķiem ribas ir no klūgām, viss dabā jāsavāc, jāsagriež, jāsasien. Tā vasaras nāra joprojām sēž darbnīcas dārzā un nav cietusi no saules un lietavām. Skatos pat, ka nāras aste turas cieši un sūnas mitruma dēļ sāk no jauna zaļot,» smaidīja Ivita, rādot, kā pati sašuvusi zirga segu, jo jāšana ir vēl viena floristes aizraušanās, no šķūnīša viņa izstūma vecu, bet atjaunotu velosipēdu, nu, pagalam sievišķīgu: ar rožu salvetēm dekupētu, koši rozā,  sēdeklis apšūts ar džinsu. «Arī mašīnai sēdekļa pārvalku no vecām džinsa biksēm un jakām sašuvu. Man bieži jābrauc, viss vajadzīgais mašīnā jāsakrāmē, bet pārvalku viegli noņemt, mazgāt, viss tīrs. Rotas savam priekam gatavoju. Arī pašlaik man ausīs pašas gatavoti auskari,» demonstrēja Ivita, un nebija jau noslēpjams, ka sievietei visu laiku vajag rosīties, darboties. «Esmu saimnieciskās darbības veicēja. Vienmēr klientiem pasaku, ka neuzņemšos vairāk, nekā spēju izdarīt. Man jārēķinās ar laiku, kad klientam pasūtījums jāatdod, tāpēc nepārspīlēju, bet to, ko uzņemos, gan daru no sirds,» uzsvēra Ivita un priecājās, ka šad un tad sanāk uztaisīt arī pa ziedu pušķim, kas patīk kādai gaviļniecei, vai kādas kāzas izdekorēt.