Atmiņas par Valmieru
SAVĒJIE
Tieši pirms gada septembra Liesmas pielikumā lasītājus iepazīstināju ar izcilo pedagogu — novatoru, sabiedrisko darbinieku, muzejnieku, ģeologu, lektoru, literatūras un folkloras materiālu vācēju Jāni Gresti (1876 -1951), kurš XX gadsimta sākumā tikko bija sācis pildīt skolotāja pienākumus Valmieras pilsētas skolā un proģimnāzijā. Valmierā viņš sadraudzējas ar savu kolēģi Dēķenu Kārli jeb Kārli Dēķenu (1866 - 1942) un viņa jaunāko brāli, tolaik Valmieras-Valkas skolotāju semināra audzēkni Pēteri Dēķenu (1886 -1979). Visus trīs vieno ne vien aizrautīga interese par pedagoģiju, bet arī mīlestība uz teātri un politiku. Bet par to, kā noritējusi pirmā tikšanās, lasāms Grestes autobiogrāfiskajās piezīmēs — atmiņu tēlojamā „Krist un celties” (Rīga, 1990).
DIVI DĒĶENI
„1901. gads. Manā klasē — manā rajonā dzīvoja starp citu kāds II. klases I. nodaļas skolēns Kārlis Dēķens. Kaut kur mazā šķērsielā – laikam Bīskapa ielā – gāju pa durvīm iekšā un pieprasīju Kārli Dēķenu. Kāda sieviete jautāja, kura man vajagot, vecā vai jaunā. Ka tādu ir divi, to nezināju. Tanī brīdī atdarās durvis uz istabu un es redzu pie vakariņu galda veselu ģimeni. Sēd tēvs – lielu pieri, brūnu bārdiņu, māte, bērni ap galdu. Man drusku neērti, ka esmu iztraucējis. Pieceļas lēnām no galda tēvs, nāk uz durvju pusi – bez steigas un jautājoši raugās uz mani. Es – kā palaidnībā pieķerts – sāku skaidrot, ka man uzdots pārbaudīt skolēnu dzīvokļus, ka te dzīvo Kārlis Dēķens, II. klases I. nodaļas skolēns, ka es lūdzu atvainot, ka iztraucēju utt. Labprāt būtu nozudis, jo visi skatās uz tevi nesaprašanā, sāk`, ko tas pogainis te meklē. Kad dzirdēju, ka Kārlis ir viņa dēls un redzēju pašu skolēnu – Kārli, man visa programma sajuka. Nebija vairs ko jautāt: Kā uzvedas? Vai nav sūdzību? Ar ko satiekas? Ko runā? Vai pa vakariem nestaigā apkārt? Vai nelasa avīzes? Kas ir uz skolēna galda un plaukta? Vai nelasa aizliegtas grāmatas u.t.t. Nomurmināju kaut ko, sak` „mums ir uzdots dzīvokļus apstaigāt, lūdzu atvainot”... Vecais Dēķens – nosvērts, mierīga, laipnā tonī saka: „Lūdzu, lūdzu, varbūt vēlaties ar pašu skolēnu parunāt?” Jūtu, ka esmu še lieks, ka esmu iebāzis savu degunu solīdā ģimenē, tādēļ taisies tik ātrāk laukā, jo šīs divpadsmit acis raugās uz tevi kā traucētāju, tikko ne policistu. Atvainojos, taisījos laukā pa durvīm un uz ielas vieglāk uzelpoju. „Te man nav turpmāk nekas meklējams”- tas man bija skaidrs.
SKOLAS NAMS. Kurlmēmo skola Valmierā, kurā strādāja K. Dēķens . XX gs. sākums. Izd. un iesp. P. Skrastiņš Valmierā. Foto no Valmieras muzeja krājuma
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv