Latvietes zaudē identitāti
Nacionālā identitāte neiedzimst, bet tā veidojas jau no mazotnes, kad bērns redz un iegaumē ģimenes tradīcijas. Viņā veidojas piederības sajūta. Cilvēkam pieaugot, nacionālā identitāte jau izpaužas kā patriotisms. Varbūt nespējam pateikt, ka mīlam savu valsti, bet tā sajūta cilvēkā gruzd, jo viņš savai zemei jūtas piederīgs, te arī iederīgs, vairāk it kā saprot par sevi un citiem, jo arī kultūra, tradīcijas, ieražas un ticība veido to cilvēka mugurkaulu, ko saucam par identitāti.
Ja šis mugurkauls ir stiprs, tad latvietis jebkurā pasaules malā, arī uz vientuļas salas, džungļos, vēl kādu laiku būs latvietis, jo uzreiz nemainās izpratne par lietām, domāšana, pārliecība. Ja ir pamats, kas cilvēkā briedināts kopš bērnības, tas uzreiz neizkūst, mainoties videi, pieaugot labklājībai vai, tieši pretēji, nokļūstot grūtībās. Bieži ir sevi jāpāraug, lai pieņemtu atšķirīgo. Ir atšķirības, kuru dēļ vērts pielāgoties, mugurkaulu liekt, un ir citu tautu, nacionalitāšu, ticību identitāte, kurai nevajadzētu klanīties, kur nu vēl savu pamatu lauzt.
Latviešu tūkstoši, kuri emigrējuši aizpērnajā un pērnajā gadsimtā, to darījuši labprātīgi un piespiedu kārtā, bet dažu gadu laikā savu identitāti negrozīja. To spilgtu varbūt nav izdevies nosargāt, vairākām paaudzēm mainoties, taču vai varat iedomāties, ka kāda senču atvase Brazīlijā vai emigrantu mazmazbērni Vašingtonā, ja viņi vesti pa latvietības taku, teiktu, ka viņi nesvinēs Jāņus, neklausīsies latviešu mūziku, jo ticība to neļauj?
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv