Labais krasts, kreisais krasts

Lai gan kara darbība Valmieru neskāra, tā tāpat kā Cēsis un Valka kļuva par aizmugures un piefrontes pilsētu, nozīmīgu transporta punktu: dzelzceļa stacijā pieturēja vilcieni ar karavīriem, kuri brauca uz fronti. Pretējā virzienā savukārt kursēja ešeloni ar ievainotajiem karavīriem, evakuējamām materiālajām vērtībām. 1915. gada vasarā, pasliktinoties situācijai frontē, krievu armija atkāpās. Tūkstošiem Kurzemes un Zemgales zemnieku bija spiesti atstāt iekoptās lauku sētas, meklēt patvērumu svešumā. «Kā no kokiem rudens vējā norautas lapas nelaimīgie bēgļi klīda pa Vidzemes lielceļiem, dažs vezdams līdzi vēl pa govij un mājsaimniecības piederumus, cik iespējams sakraut uz ātru roku ratos. Daudzus liktenis aizveda Krievijā, bet daļa aizķērās Vidzemē un Latgalē,» atminēsies toreizējais tirdz­niecības skolas audzēknis, vēlākais Latvijas sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš (1899 – 1977).NEBIJA VIEGLISteigā dodoties projām no mājām, reti kuram līdzi bija paņemts siltāks apģērbs. Mitinoties aukstajās rijās un šķūņos, bēgļi nebija pasargāti no saslimšanas. Trūka dzeramā ūdens, pārtikas, iespējas ievērot personīgo higiēnu. Lopu rekvizīcijas punktos nedēļām ilgi nācās gulēt pat zem klajas debess, baidoties bez uzraudzības atstāt lopus un savu iedzīvi.  Situācijas risināšanai 1915. gada 7. augustā Vidzemes gubernators A. Keļepovs piedalās sanāksmē, kurā lemj «par steidzīgu, organizētu medicīnisko palīdzību bēgļiem. Pirmkārt, veikt profilaktiskos pasākumus, nodrošinot bēgļus ar dzeramo ūdeni, ziepēm u.t.t. Otrkārt, nepieciešams sākt organizēt medicīnisko palīdzību ar ārsta konsultācijām, bezmaksas zālēm, izveidot lazaretes.» Tiek izdots rīkojums par septiņu medicīnisko punktu atvēršanu Vidzemes neokupētajā daļā. Četros no tiem strādātu ārsts, feldšeris, divas medmāsas, sanitārs. Gultu skaits šajās lazaretēs ap 20 – 30. Trijās lazaretēs, kuras atrastos uz Straupes ceļa, būtu feldšeris, medmāsa, sanitārs. Šīs lazaretes paredzētas 10 – 15 slimniekiem, un ārsta palīdzība jāsniedz vai nu vietējam, vai tuvākās lazaretes ārstam. Viena slimnieka aprūpei aprēķinātas 75 kapeikas dienā.» 1916. gada 1. februārī pēc Bēgļu apgādāšanas nodaļas valdes rīkojuma infekcijas (lipīgo) slimību efektīvākai apkarošanai bēgļu centros Cēsīs, Valmierā, Vecpiebalgā, Valkā, darbu uzsāka ārstu padomes. Atskaitē par sanitāro stāvokli Vidzemē 1915. – 1916. gadā Bēgļu apgādāšanas komitejas Ārst­niecības un sanitārās nodaļas priekšnieks Dr. Ā. Butulis ziņoja, ka «galvenā vērība pievērsta lipīgo slimību norobežošanai no armijas, izveidojot pārvietojamās sanitārās nodaļas.