Ministra maskaviskā greizsirdība

Valdības koalīcijas savstarpējā ecēšanās par zaļzemnieku ministru «kontaktiem ar ienaidnieku» spilgti izrādīja, cik dziļā absurdā jau ir iestigušas Latvijas attiecības ar Krieviju. Cilvēkiem, kuri ir politiski atbildīgi par pārtikas preču eksporta iespējām vai dzelzceļa un ostu apgādi ar kravām, būtu gluži dīvaini neizmantot iespēju satikties ar kaimiņvalsts valdības vadītāja vietnieku. Jā, kaut tikai tīri privāti, bez jebkāda tūlītēja oficiāli apsolīta rezultāta — vienkārši tāpēc, lai liktu Maskavas politiķiem saprast: nav gluži tā, ka viņu latviešu kolēģi to vien dara, kā cenšas uzkūdīt NATO iebrukt svētajā Krievzemē. Turklāt Arkādijs Dvorkovičs ir izsvērts un erudīts politiķis, nav putinists un kara kurinātājs — patīkams un vērtīgs sarunu biedrs tādiem cilvēkiem, kuri vēlas kaimiņattiecības sakārtot un atveseļot.

Kremlis, protams, ievārīja hibrīdkara histērijas putru un cītīgi turpina to maisīt, jo baidās «zaudēt seju». Mazāk Rietumu, vairāk savas urrāpatriotisma dvingā apdullušās tautas acīs. Taču arī Latvijas un tāpat Lietuvas politiķi ir pārmērīgi centīgi līdzspēlētāji un gluži apzināti cenšas uzturēt cilvēkos bailes no Krievijas kā neizbēgama agresora.