Kur karogs plīvo
Pirms diviem gadiem lasītājus iepazīstināju ar notikumiem, kas norisinājušies mūsu pilsētā un tās tuvākajā apkārtnē Pirmā pasaules kara sākumā: jaunās slimnīcas celtniecība Dzirnavu ezeriņa krastā (1914.), Vecpuišu parka izveide un paviljona atklāšana (1914.), brīvprātīgo pieteikšanās strēlniekos 1915. gada augustā u.c. Jāteic, ka cerības uz ātru uzvaru nomaina skumjas par zaudētajiem tuviniekiem – vīru, tēvu vai līgavaini.
Nedēļas pārvērtās mēnešos un, kara darbībai ieilgstot, 1916. gadā vidzemniekus nodarbina doma: kuras impērijas pilsoņiem nāksies kļūt vai palikt? Vācijas? Krievijas? Bažām pamats, jo simtiem Kurzemes bēgļu ģimeņu, bēgot no ienaidnieka, patvērumu meklē piefrontes pilsētās Cēsīs, Valkā un Valmierā. Šeit iespēju robežās Bēgļu apgādāšanas komitejas darbinieki centās nodrošināt ar mājvietu, pabalstiem, skolām, medicīnisko aprūpi. Ikdienišķās rūpes par izdzīvošanu mijas ar gaišākiem brīžiem, jo starp patvēruma meklētājiem sabiedrībā pazīstami kultūras darbinieki, rakstnieki, mākslinieki, aktieri, žurnālisti. Lai iegūtu lielākus līdzekļus kara bēgļiem par labu un latviešu strēlnieku bataljoniem, Valmieras Latviešu biedrība organizē bezmaksas lekcijas, koncertus, iestudē teātra izrādes, rīko labdarības bazārus (tirdziņus), aicinot nesavtīgi ziedot kopējam mērķim — uzvarai pār ienaidnieku.
Tieši inteliģences aprindās uzvirmoja ideja, kas šķita pat neprātīga vai pārsteidzīga, proti, lai celtu tautas pašapziņu, jārada nacionālais karogs. Viens no visdedzīgākajiem šīs ieceres popularizētājiem būs pedagogs, publicists Jānis Eduards Lapiņš (1885 —1941).
VALMIERAS LATVIEŠU BIEDRĪBAS NAMS, kurā 1917. gada 12. un 13. martā notika Vidzemes Zemes sapulce. Foto no Valmieras muzeja krājuma
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv