Viens no Valmieras puikām

Pēc skolas beigšanas Jānis dodas uz Rīgu, uzsāk žurnālista gaitas Jaunajā Dienas Lapā. Veicas labi. Jaunekli aicina rakstīt 1911.gadā dibinātajam latviešu laikrakstam Jaunākās Ziņas. Mūsu jērcēnietis vairākkārt drosmīgi pauž attieksmi pret cariskās iekārtas nejēdzībām. Par to gan nākas ciest, jo solītā honorāra vietā nu jāmaksā sods. 1914. gadā par politiskajā un literārajā dienas laikrakstā Dzīves Atbalss, pirmajos sešos numuros ievietotajiem rakstiem divreiz sodīts! Ar divu un trīs mēnešu arestu. Pēc gada (1915.) Ventspils Jaunās Avīzes redakcijā žurnālistam atkal sanāk saķeršanās ar cenzūru. Rīgā Kārkliņš iesaistījies Latviešu bēgļu apgādāšanas Centrālās komitejas darbā. Strādādams šās organizācijas kultūras nozarē, pamanās atlicināt pat laiku literārā almanaha Bura sastādīšanai, kas iznāk 1917. gada sākumā netālajos Limbažos, grāmatizdevēja Pētera Stumpa apgādībā. Almanahā sakopoti vairāku latviešu autoru literārie darbi, neraugoties uz atšķirībām literārajā virzienā vai politiskajos uzskatos. Karš maina ierasto dzīves ritējumu: neilgu laiku pildot Jaunāko Ziņu kara korespondenta pienākumus, daži mēneši jāpavada Kaukāzā. Atgriezies Latvijā, Jānis brīvprātīgi iestājas latviešu strēlniekos. Viņu norīko uz Otrās brigādes štāba informācijas daļu. Tur jauneklis aktīvi sadarbojas ar rakstniekiem, māksliniekiem, kas rūpējāa par kultūras dzīvi strēlnieku bataljonos. Jānis lasa referātus par literatūru un mākslas jautājumiem. 1918. gadā Kārkliņš Limbažos uzsāk pedagoga gaitas kā latviešu valodas skolotājs vietējā tirdzniecības skolā un vidusskolā, pēc tam Rīgas 3.pilsētas vidusskolā. 1919. gada maija beigās, pēc lielinieku režīma krišanas, atsāk iznākt laikraksts Jaunākās Ziņas, kuru tolaik vadīja novadnieks, Valkas apriņķa Bilskas pagastā dzimušais Antons Benjamiņš. Kārkliņš līdztekus skolotāja darbam labprāt veic dažus redakcijas pienākumus. Divus gadus vēlāk no skolas aiziet un turpmāko dzīvi velta žurnālistikai — 1921. gada februārī kļūstot par Jaunāko Ziņu atbildīgo redaktoru, ar īsiem pārtraukumiem pildot šo pienākumu līdz 1928. gadam. Līdztekus, no 1924. līdz 1928. gadam, Kārkliņš arī Antonam Benjamiņam piederošā populārā žurnāla Atpūta atbildīgais redaktors. Abās redakcijās strādā līdz 1937. gadam par mākslas nodaļas vadītāju un teātra recenzentu. Neskatoties uz aizņemtību, Kārkliņam iznāk četri dzejoļu krājumi. Viņš draugiem neslēpis, ka gribot būt tikai dzejnieks. Un tomēr — darbs preses izdevumos jaunībā ir iztikas avots, vēlāk jau veids, kā paust politisko aktivitāti. 1937. gadā viņš aiziet no Jaunākajām Ziņām un no Atpūtas pensijā. Četrdesmit sešos gados.... Lepnums nav ļāvis pieņemt darba piedāvājumus no citām redakcijām. Ko darīt? Izeju rod – ceļojot, rakstot ceļojumu aprakstus par Balkāniem, Palestīnu. Saraksta grāmatas: Aplis pār krustu, Kristus leģendas (1938), Atlantīda. Okeāna dzelmēs nogrimusī zeme jaunlaiku zinātnes apgaismojumā un slepeno zinšu skatījumā (1939). 1941.gadā klusi nosvinēti piecdesmitie šūpuļsvētki. 1944. gadā, kad kara iznākums jau paredzams, Kārkliņš kopā ar ģimeni atstāj Latviju. Jaunajā mītnes zemē Zviedrijā saņem pensiju (formāli – arhivāra atalgojumu), piedalās sabiedriskajā darbā latviešu trimdas organizācijās, raksta periodikā. Tulko no cittautu literatūras dažus romānus, saraksta vairākas grāmatas: turpinot reliģisko eseju sēriju, iznāk divu sējumu darbs Āmen. Dievu maiņa (1970 — 1972). Pēc 1962. gadā publicētā Latvijas preses karaļa top vēl trīs atmiņu grāmatas ar kopējo virsrakstu Latviešu Pūcesspieģelis (1964 — 1969), kurās «humoristiski tēlojumi mijās ar ironijas un sarkasma pilnām ainām. Labā stilā rakstītas un bagātas saturā ir periodikā un rakstu krājumos ievietotās J. Kārkliņa atmiņas par izciliem latviešu kultūras darbiniekiem, to vidū par Raini, Aspaziju [..]». Jānis Kārkliņš mirst Stokholmā 1975. gada 20. jūlijā, atstājot bagātu literāro mantojumu. Zīmīgi, ka Latviešu Pūcesspieģeļa atkārtoto, ar ilustrācijām papildināto izdevumu iespieda Valmierā (1992 – 1993, SIA Imanta), bet tajā minētās vietas un personāži joprojām atpazīstami!