Vīrs savā Valmierā
Valmierietis LAIMONIS PUTNIŅŠ ir no tās paaudzes, kas papilnam izbaudījusi gan sūros pēckara gadus, gan padomju laikus un sagaidījusi Atmodu. Izturīgi un sīksti vīri, lielākoties darbīgi un gaiši cilvēki, dzīves nelutināti. Pilsēta ir novērtējusi Laimoņa devumu sabiedrībai: valsts svētkos 18. novembrī viņu nosauks par Goda valmierieti. Bet gandrīz visi darba gadi — 69 (!) — aizritējuši uzņēmumā, kas tagad zināms kā SIA Valpro un kurā joprojām, jau 25 gadus, Putniņš ir aprīkojuma konstruktors. Strādā mājās — dzīvoklī uzņēmuma vēl padomju laikos celtā Pārgaujas ielas namā turpat blakus Gaujai, viņa mīļajai upei. Tikai uz vimbām aiziet iznākot par maz — nepietiekot laika... Laiku joprojām paņem kinokamera, kas fiksējusi neskaitāmus kultūras un sporta notikumus uzņēmumā, pilsētā, grāmatas un dziļā interese par zinātnes un tehnikas lietām. Ilgus gadus Laimonis Putniņš bija starp rajona veiksmīgākajiem racionalizatoriem, patentēta izgudrojuma autors, arī joprojām pieprasītās pieclitru degvielas kannas dizains ir viņa darbs.
Nākamgad viņam būs 85.
Mūsu sarunas fonā skan disks no Putniņa videoarhīva — Baltu vienības dienas pasākums Valmieras muzejā.
Iznāk, ka darba stāžs jums vai divreiz lielāks nekā dažam labam jūsu gados.
Agri sanāca sākt strādāt. Esmu dzimis Valmierā, bet no septiņu gadu vecuma dzīvoju laukos, pie Rābutu ezera Vaidavā. Māte agri nomira, kad man bija tikai divarpus gadu, tēva otrajā ģimenē bijām septiņi bērni. Smagi bija. Vēl pirms armijas, kad jau bijām atpakaļ Valmierā, sāku strādāt — vajadzēja īpašu valdības atļauju, jo man vēl nebija sešpadsmit — toreizējās Tauriņa mehāniskajās darbnīcās, kur mans krusttēvs strādāja par virpotāju. No Vācijas veda ieeļļotās un iekonservētās iekārtas, un mums, mācekļiem, tās bija jāizjauc, jo materiālu trūka. Kurini darbnīcas, tīri, slauki — meistari cunftīgi, apkopēju nebija. Un, protams, skrien pēc šņabja... Meistari, izņemot pašu Tauriņu, dzēra ne pa jokam. Galvenokārt remontēja lokomobiles, kuļmašīnas. Mēs, puikas, uz maiņām griezām virpas ar transmisiju, elektrības jau nebija. Puikām darbs nejauks — no kara laika tehnikas jādabū metāls, veco lokomotīvju velves bija ar krievu ražojuma rokas zāģīšiem jāzāģē... Vēlāk uzzinājām, ka tirgū pārdod amerikāņu zāģīšus, ar kuriem tā lieta veicās daudzreiz ātrāk. Krievu tanki lielākoties bija sasisti lupatās, vācu likās drusku niknāki, kaut ar’ sašauti. Tankos bija materiāli — eļļas, tērauds, lodīšu gultņi, blīvslēgi. Kad izveidoja rūpkombinātu, vēl ilgu laiku jaunajā teritorijā pie Gaujas šķūnis ar metālu bija pilns.
DARBĀ. Laimoņa Putniņa ikdiena. Jāņa Līgata foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv