Piedzīvojumi, pārdzīvojumi, labestība manā mūžā. II
1. turpinājums. Sākums 17. marta numurā
Smalka uzvedība toreiz bija modē. Skolā tā tika mums ik brīdi atgādināta. Pirmo izglītību ieguvu Kārsavas pamatskolā un ģimnāzijā. Katru pirmdienu audzinātāja pārbaudīja, vai esam bijuši pirtī, vai veļa tīra, pārbaudīja rokas un nagus, lika novilkt apavus, lai pārbaudītu zeķes, kuras dažreiz atļāvās pat paostīt. Un rezultāti neizpalika, dzīvē bieži nācies saņemt pārmetumus par smalkmanību. Tikpat centīgi mūs audzināja patriotiski. Vēl tagad spilgti atmiņā, kā skolotāja lasīja klasē fragmentu no A. Grīna «Dvēseļu puteņa». Viņa lasīja ar tādu pārdzīvojumu, ka acis miglojās asarās, mēs to izjutām tā, it kā paši būtu bijuši Dzimtenes aizstāvju rindās, klasē valdīja kapa klusums.
(No skolas gadiem atmiņā saglabājušies daži humoristiski atgadījumi. Riskantā situācijā nokļuvu, kad padomju laikā sabiedrības mācībā nācās stāstīt par ekspluatāciju. Iepriekšējo stundu biju kavējis, tomēr stundas sākumā nepieteicos, ka vielu neesmu sagatavojis, cerēju, ka mani nesauks, jo nesen biju kontrolēts. Taču skolotājs diez kāpēc izsauca tieši mani un lika stāstīt par ekspluatāciju. Pēc ieilguša klusuma skolotājs teica: vai es vismaz nevarot nosaukt kādu ekspluatatoru? Kļuvu priecīgs, man šķita, ka tos nu gan es zinu, bija redzēti daudzos plakātos. Es droši noskandēju: Markss, Engelss, Ļeņins, Staļins. Bez divnieka par šādu atbildi man varēja draudēt vēl lielākas nepatikšanas, kaut arī teicu to bez jebkāda ļauna nodoma, vienkārši tāpēc, ka vārds «ekspluatācija» man bija pilnīgi svešs.)
KĀRSAVĀ. Anatolijs kopā ar māti Broņislavu un tēvu Vincentu. Varētu būt 1936. gads.
Foto no personiskā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv