Ar muti esam vareni karot
Mēs, latvieši, nervozos brīžos kļūstam pavisam dīvaini savās runās un darbos: katru reizi, kad mums uzrodas starptautiskās problēmas un skaidrāk kļūst redzams pašu vājums, tiek skandētas arvien kareivīgākas runas. Tā vien šķiet, ka tagad daudzi politiķi un žurnālisti nevar vien sagaidīt, kad Baltijai tiks dota vēsturiskā iespēja beidzot mesties cīņā ar krievu lāci, un cenšas to pasteidzināt.
Kaut arī Eiropas šobrīd «viskarstāko» tematu jau laikraksta vakardienas numurā tika apcerējis Plotkāna kungs, mans pārsteigums par tautiešu mūžīgo verbālo varonību, kas gan nekad neapliecinās praktiskos darbos, atkal gluži vai ar varu laužas izliekams uz papīra. Būtu tikai loģiski, ka mūsu trīs valstis apsveiktu bundeskancleres Merkeles un prezidenta Olanda izmisīgos centienus panākt, lai Ukrainas pilsoņkarš tiek izbeigts, nevis pārvēršas Krievijas konfliktā ar NATO. Galu galā abi centās vispirms jau mūsu, ES austrumos dzīvojošo, labā.