Tas pats Vaidavas zēns — Renārs

- 11.Februāris, 2015
Pilsētās un novados
Laikrakstā

RENĀRS VELIČKO. Vakar savā kolektīvā — Kocēnu pamatskolā — saņēmis pirmos rīta sveicienus dzimšanas dienā, optimistisks aizsteidzās līdz vēlai pēcpusdienai darbīgā dienā. Tādas lielas atelpas jau maz sanāk, jo pēc mūzikas stundām Kocēnu skolas visās klasēs, jaunāko klašu un 5. — 9. klašu korī, kopš septembra vēl jaunajā vokāli instrumentālajā ansamblī, kurā skan arī skolotāja Renāra  balss, ir gatavošanās dažādiem pasākumiem, skolas, pagasta svētkiem. Pēcpusdienā Renāra ceļš ved uz Valmieras Valsts ģimnāziju, kur viņu gaida paša meiteņu koris Gamma, meiteņu vokālais ansamblis, kopš rudens arī meiteņu vokāli instrumentālais ansamblis, kormeistara darbs Imanta Toča vadītajā ģimnāzijas jauktajā korī Bonus...

Šķiet, visas 24 stundas esat mūzikā. Jo vēl taču ir spēlēšana grupā, ģitāristu apmācīšana Rubenes ciemā, komponēšana.Gandrīz tā. (Smejas). Visu laiku esmu kustībā, arī Vaidavā mums ir jauniešu vokālais ansamblis, jauktā kora Vaidava diriģentei Inesei Sudrabai palīdzu kā kormeistars, spēlēju grupā ar brāļiem Zagorskiem, ir mums arī Ballīšu orķestris. Reizēm padomāju: ko varētu darīt ārpus mūzikas, un vienmēr esmu nonācis pie secinājuma, ka mūzika ir mana dzīve un ko darīt tajā būs vienmēr. Man patīk iemācīties ko jaunu. Ģitāru esmu apguvis pašmācībā, studiju instruments bija klavieres, bet pirms kāda laika nopirku trompeti, jo man patīk dzīvas lietas, tāpēc gribējās apgūt vēl kādu un atšķirīgu instrumentu. Ar šo mācību gadu esmu ieskaitīts arī Mārtiņa Birņa ģimnāzijas pūtēju orķestrī Si bemol, kā tagad moderni sauc, esmu orķestra repetitors. Un Mārtiņš man ierādīja trompeti, pamazām to apgūstu.Kā mūzika atnāca pie jums? Kā pie daudziem puikām, spēlējot pašmeistarotu koka ģitārīti?Tagad dzīvoju Valmierā, taču — pilnīgi noteikti joprojām esmu Vaidavas zēns. Mācījos Vaidavas pamatskolā, centra pagalmā ar puikām spēlēju futbolu, kā šodien atceros, kā 1995. gadā Vaidavā ienāca florbols un mūs, vairākus skolēnus, uzaicināja uz pirmo treniņu. Patika, vēlāk gan pārmetos uz futbolu, tomēr, tiklīdz parādās kāda spēcīga interese, kā man mūzika, tā nemanāmi ievelk sevī.Tolaik Vaidavas skolā radoši strādāja Didzis Rijnieks. Viņa populārie Didža dadži skanēja visā valstī.Jā, jā, bija jādzied pie Didža korī, ansamblī Didža dadži, un pamazām tā interese auga, 8. vai 9. klasē ar klasesbiedriem nodibinājām grupu. Mūzikas skolas man nebija, bet izdomāju, ka varu pamācīties privāti, un diezgan daudz spēlējām visriņķī.Grupas pamats vēl saglabājies?Protams, sastāvs ir mainījies, bet ar brāļiem Zagorskiem — Kārli un Rūdolfu — joprojām darbojamies kopā grupā Rudolf and Red Nosers. Satiekamies arī vairākos citos projektos. Brāļi radoši darbojas savā elektroniskās mūzikas projektā Kasetes, nesen bija koncerts Cēsīs, raksta mūziku studentu īsfilmai. Liels notikums bija pagājušās vasaras starptautiskais festivāls Positivus, kurā pēc divos Rīgas bāros nospēlētiem koncertiem saņēmām uzaicinājumu piedalīties. Protams, ne jau uzreiz tikām uz lielās skatuves, bet pie mazās skatuves, kad muzicējām, klausītāju bija gana daudz, valmierieši, vaidavieši. Bija labas atsauksmes.Kā ieinteresējāties par kora mūziku?Domāju, pagrieziena punkts bija mani pirmie skolēnu dziesmu svētki, kuros piedalījos ar Valmieras Valsts ģimnāzijas kori Bonus. Mācījos 36. arodvidusskolā, esmu viesmīlības servisa speciālists, kas ne dienu nav nostrādājis šajā profesijā. Ar Didzi un Ingunu Rijniekiem dzīvojām kaimiņos, viņi zināja, ka Bonusā vajag tenorus, un ne tikai pamudināja dziedāt, bet apsolīja arī piedalīšanos dziesmu svētkos Rīgā. Tā viss saveidojās — pēc 36. skolas iestājos RPIVA neklātienē, ģimnāzijā sāku strādāt ar puišu ansambli 8. marts, kas izauga no kora, lai tikai padziedātu skolas pasākumos. Bet ātri izgājām plašākās tautās. Puiši neturpina izglītoties mūzikā, studē medicīnu, mašīnbūvi... Bet nu plānojam 9. maijā, ģimnāzijas 95 gadu jubilejā, atkal kopā uzdziedāt.Bērni mīl izsapņot savu nākotnes profesiju. Darbs skolā bija jūsu agrīnajos plānos?Nē! Dzīve tā iegrozījās, bet — esmu sapratis: strādājot par mūzikas skolotāju, varu visu laiku būt mūzikā un ne par ko citu varu nedomāt.  Man patīk skolā! Patīk skolas kolektīvs. Radošs, atsaucīgs, labi tajā jūtos.  Vienādu dienu nav, skola visu laiku ir mainīga, nav vienādu klašu, un pat viena un tā pati it kā labi zināmā klase vakar bija tādā noskaņojumā, šodien jau citāda. Vienai vairāk patīk dziedāt, citai klausīties, uzzinot ko jaunu. Man patīk gatavoties stundām, jo: lai arī mūzika nosacīti ir vieglais priekšmets, tā sakot, no izklaidējošās jomas, paturu prātā, ka bērniem stundā ir arī kas jāiemācās, un interesantu lietu mūzikā tiešām netrūkst. Skolā kā nekur citur jūt laiku: ir septembris ar jautru atgriešanos pēc vasaras, ir gatavošanās 18. novembrim, Ziemassvētku cēliens, visu laiku kaut kas notiek. Tuvojas pavasaris, būs koru, ansambļu skates, gatavojamies dziesmu svētkiem.


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru