«Met, met, Meteni, ka labi uzmet!»
Šāds vēlējums izteikts Jāņa Medeņa dzejolī «Metenis». Tajā aprakstīti maskoti ļaudis, kuri vaicā: «Ko meti, Meteni, pa roku galam – /vai tauku slokātni, vai alus mucu?/ Atsauca Metenis, turēdams grožus: / Uzmetu griezties gadskārtas ripu!»
Februāra — Sveču mēneša — sākumā, kad Metenis savās kamanās iebrauc mūsu sētās, ziema, pusceļu nostaigājusi no Ziemsvētkiem līdz Lielajai dienai, metas uz pavasara pusi. Metenis iezīmē saimnieciskā gada sākšanos. Metenis vedot sev līdzi Laimu, un tā Meteņa dienas vakarā metot dāvanas. Meteņos ļaudis arī brauc tālu ciemos: jo tālāk brauks, jo raženāks būs gads. Tas pats attiecas uz laišanos no kalna — jo garāks nobrauciens, jo veiksmīgākas sekojošās dienas. Prieks par Saules un dzīvības atgriešanos izpaužas tradīcijās, kurās, dzīvības spēkus atdarinošā spēlē piesaistot veiksmi, tiek veicināta cilvēka vēlmju piepildīšanās.
Metenis ir pēdējais maskoto gājienu laiks, kas no seniem laikiem Eiropā saglabājies šai mēnesī rīkotos karnevālos.
Piemēram, jau senajā Romā 200 gadus p.m.ē. svinētajos svētkos Luperkālijos kazas ādās tērpušies jaunekļi — luperci — gājuši, ar ādas saišķiem (februm) ieperot sastaptās sievietes, ar šādu rīcību piesaistīdami auglību. No rīkstu nosaukuma esot radies februāra vārds.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv