Kā mazam cinītim gāzt lielu vezumu. IV

— Esmu vienīgais deputāts, kurš ievēlēts no partijas Saskaņa, kaut startēju ar ceturto numuru. EP strādāju sociāldemokrātu politiskajā grupā, darbojos divās komitejās — ārlietu un pilsonisko brīvību un iekšlietu. Šīs komitejas izvēlējos tāpēc, ka gan mūsu mazajā, gan citās valstīs daudz kas atkarīgs no starptautiskā konteksta un no ārlietās valdošās politiskās situācijas. Pēdējais spilgtais piemērs ir sankcijas, ko Eiropas Savienība pieteica Krievijai par situāciju Ukrainā, pretī saņemot sankcijas no Krievijas Federācijas, un mēs zinām, ka vairāki mūsu uzņēmēji, īpaši lauksaimnieki, vairs nevar pārdot savu produkciju KF teritorijā. Ir vēl vairākas lietas, kas EP jāizdara tuvākajos gados, piemēram, par trīs bijušo PSRS republiku — Ukrainas, Moldovas un Gruzijas — asociācijas līgumu ar ES, man uzticēti ziņotāja pienākumi EP par Gruziju. Asociācijas līgums ir jau parakstīts, un  ļoti ceru, ka pēc mana ziņojuma tas tiks ratificēts EP decembra plenārsesijā Strasbūrā.

Kalnietes kundze, prezentējot savu darbu, iepazīstināja ar Junkeram adresētu piena nozares aizstāvības vēstuli, ko parakstījuši visi Latvijas deputāti, izņemot jūs. Vai tā varētu būt?

Tā varētu būt tāpēc, ka tikai vakar uzzināju par šo aicinājumu un neesmu to vēl saņēmis. Tā ir tehniska kļūda, un varu apsolīt, ka atbalstīšu šo iniciatīvu. Esmu jau pirms tam parakstījis divus aicinājumus komisijai sakarā ar Latvijas un Baltijas valstu lauksaimniekiem: pirmo pirms diviem mēnešiem — to izstrādāja Lietuvas deputāte Vilja Linkjāvičute, bet otrs aicinājums nesen tika izstrādāts Grigules kundzes birojā, to es šodien parakstīju, un zem tā bija gan Kalnietes kundzes, gan citu deputātu, arī no Somijas, uzvārdi. Cita lieta, ka diemžēl bieži šie aicinājumi tā arī paliek uz papīra, jo Eiropas komisijai ir cita politika, un es jūtu, ka tā reizumis ne pārāk aktīvi reaģē uz deputātu pieprasījumiem, atbildot formāli, bet ne pēc būtības.

ANDREJS MAMIKINS

Antas Kļavenieces (Iecavas Ziņas) foto