Jādzīvo tagadnē

Intas bērni Lolita (33), Agita (30) un Mārtiņš (24) ir izauguši un aizgājuši katrs savā dzīvē. Pagājuši vairāk nekā pieci gadi, kopš vīrs mūžībā. Inta palikusi viena, bet ne vientuļa, jo: «Pateicos Dievam par iegūto dvēseles mieru un prasmi neskumt par pagātni.»

Darbi paši atnāk

Sarunā uzzinu, ka Inta ir valmieriete, kaut gan esot dzimusi Kocēnu novadā un līdz piektajai klasei mācījusies Kocēnu pamatskolā. Vēlāk mācības turpinājusi toreizējā Valmieras 4. vidusskolā. Inta ģimenē bijusi pastarīte. Bērnība pagājusi divu vecāko brāļu sabiedrībā. Intu nepametusi sajūta, ka viņai dara pāri, jo kā jau laukos — darbs dzinis darbu. Tagad Inta par to pateicīga vecākiem, jo viņu neviens darbs nebaida. Inta atceras: «Mani vecāki mīlēja ziedus, audzēja puķes un bieži piedalījās ziedu izstādēs, kas tolaik  bija īpašas un notika Sv. Sīmaņa baznīcā. Biju lepna par savu vecāku prasmi!»

Inta turpina: «Savā dzīvē nevienu darbu neesmu īpaši meklējusi. Tas vienmēr man tika piedāvāts. Tā arī darīju: strādāju no viena darba piedāvājuma uz nākamo. Pirms vairākiem gadiem man piezvanīja biedrības «Kristīgais žēlsirdības centrs» valdes priekšsēdētāja Gaida Pevko un vaicāja, vai es nezinot kādu cilvēku, kas būtu gatavs strādāt zupas virtuvē. Sapratu, ka tieši tas ir piemērots man. Pieteicos! Sākumā zupas virtuves komandā biju pavāra palīdze. Tad uzdienējos un nu jau krietnu laiku esmu pavāre.

INTA RAMATA: «Mans vadmotīvs ir Dieva teiktie vārdi: «Priecājieties!» Es to arī daru! Ja nemeklēsi tikai pēc sava «es», tad ikviena dzīve uzlabosies, ja iestigsim savā neapmierinātībā, tad nekad nespēsim patiesi priecāties par dzīvi.»