Galvenais vārdiņš — lepoties!

Šajā vietā blakus nekoptajam Valmiermuižas parkam uz Dzirnavu un Ozolu ielu stūra savulaik tapa pilnīgi jauna ražotne — alus brūzis. Kad un kā izvēlējies šo vietu?

Valmiermuižas alus vēsture sākās 2006. gadā ar pirmo lielo ideju, ka Valmieras pusē varētu atdzimt alus darīšana, lai Valmierai kā Vidzemes galvaspilsētai un manai dzimtajai pusei arī būtu savs alus. Jā, Valmierai toreiz bija savs minerālūdens, laikam jau ir vēl šodien ar Naukšēnu gādību. Valmierai toreiz bija piens, maize, gaļa, likās, ka būtu tikai dabiski, ja būtu arī savs alus, ar ko lepoties. Tāpat kā Cēsīm, Brenguļiem... Man šķita, ka savā dzimtajā pusē es varētu atjaunot alus darīšanas tradīciju. Pirmās rakstiskās vēstures liecības ir, ka zviedru laikos — ap 1620. gadu — alu brūvēja Pils krogā Valmieras centrā, kopš 17. gadsimta vidus to pietiekami lielos apjomos darīja arī Kokmuižā — Koka brūzī, pēcāk, kad Valmieras pils muižu pārcēla uz esošo vietu, tur bija Krogu brūzis, diezgan kvalitatīvs un novērtēts. Tāpēc domājām alus brūvēšanas tradīciju turpināt vietā, kur ir jau bijusi alus garša... Liktenīga bija tikšanās ar Jāni Leiti no Burtnieku novada, kurš toreiz vienu no mūsu uzņēmuma līdzīpašniekiem burtiski aiz rokas un ar varu uz šo vietu atvilka. Ar viņa palīdzību radās iespēja sakārtot nomas tiesības uz zemi, lai būtu gan klēts, gan vieta, kur alu brūvēt. Pateicoties Jāņa Leiša neatlaidībai, ticībai un arī mūsu sajūtai par šo vietu, tika nolemts, ka brūzim jātop Valmiermuižā, sapratām, ka tā lāpsta, būvējot alus darītavu, ir jāiedur zemē šeit! Man prieks teikt, ka martā būs jau deviņi gadi, kopš Valmiermuižas alu pazīst, tagad lepni sakām — alus darītava pie Valmieras! Būtiski bija, ka Valmiermuiža ir leģendāra, vēsturiska vieta — saistīta ar brāļu draudzēm, Hanzas laikos daudzkārt Valmiermuižas vārds locīts, arī vēlāk te bijis pamatīgs saimniecisks centrs. Tāpēc man šķita, ka šī būs laba vieta, kur saknes alus darītavai laist.

Tagad šo vietu vairs nevar pat pazīt — bruģis, sakopti parka celiņi un, pats galvenais, iepūsta dzīvība vecajā klētī. Kā tas viss nācis?

Viss nāca pakāpeniski. Valmiermuižas vēsture vienmēr saistījusies ar kultūru un viesmīlību. Zinām, ka brāļu draudžu laikos ģenerāliene Magdalēna Elizabete fon Hallarte, kuras mājvieta bija Valmiermuiža, deva izglītību — latviešiem iespēju mācīties rakstīt un lasīt, tāpēc šo var uzskatīt par nacionālās pašapziņas modināšanas vietu. Tas liek mums lepoties ar to, ka esam latvieši, un ar to, kas mums kā latviešiem ir vērtīgs. Viesmīlības tradīciju Valmiermuižā aizsāka Šlēzvigas – Holšteinas – Zonderburgas princis Pēteris Augusts, kurš šeit saimniekoja un arī šo smalko pili uzbūvēja, tā turpinājās arī Hanzas laikos, kad Valmierā krustojās vēsturiski nozīmīgi ceļi uz Tartu, Rūjienu un Rīgu. Tāpēc svarīgi šķita ne tikai brūvēt alu, bet arī atjaunot šīs vietas viesmīlības tradīcijas — cilvēkiem, kas atbrauc ciemos, rādīt un stāstīt par mūsu alu, par Latvijas garšām, kas tepat tapušas, arī veidot šo kā svinību vietu, kur cilvēkiem, atbraucot uz Valmiermuižu, iespējams nosvinēt svētkus. Vispirms pie mums sāka braukt viesi ekskursijās, tad sapratām, ka mums jāatlicina naudiņa, lai klētī izveidotu veikaliņu, kas sākotnēji bija pavisam mazs. Katru gadu pa vienai telpai mēs klētī atjaunojam, atgriežam tām dzīvību. Vasarā pie klēts veidojam alus dārzu, arī pamazām kopā ar Burtnieku novada pašvaldību sakopjam skaisto vēsturisko Valmiermuižas parku, lai cilvēki tur iet un atpūšas. Mums ir vēlme, lai Valmiermuiža būtu viesmīlīga vieta, par kuru zinātu ne tikai šeit Valmierā un Latvijā, bet arī Eiropā, kā tas kādreiz bijis. Lai pie mums izvēlētos braukt ciemos ne tikai alus gardēži, bet arī tie, kas grib vairāk iepazīt alus un ēdienu saderību, uzzināt par Latvijas garšām, iepazīt mūsdienīgo Latvijas virtuvi. Tāpēc ļoti svarīgi, ka mums ir savs alus restorāns, ko saucam par alus virtuvi, kuru mēs attīstām un kur izmantojam iespējami visas vietējās sastāvdaļas. To arī turpināsim. Prieks, ka veikaliņā varam piedāvāt ne tikai mūsu brūvējumus, bet arī citu mazo ražotāju un mazo garšu amatnieku darinājumus. Tā ir savā ziņā kā Latvijas garšu mazā vēstniecība, kurā atbraukušie igauņu viesi un arī tālāki ceļotāji — te pabijuši viesi no 50 valstīm — var iepazīt to, ar ko mēs Latvijā lepojamies, mēs esam arī Latvijas garšu vizītkarte daudziem mūsu viesiem no visas pasaules, popularizējot gan Burtnieku novadu, gan Valmiermuižu, gan savā ziņā arī Latviju.

Parka malā netrūkst par rožu dobes...

Mums ir prieks, ka ar Valmiermuižas alus un Burtnieku novada atbalstu darbojas Valmiermuižas kultūras biedrība. Tās mērķis ir izzināt Valmiermuižas un Burtnieku novada vēsturi, kultūrvēsturiskās vērtības, skatīties, kā par tām var pastāstīt gan vietējiem iedzīvotājiem, gan Valmiermuižas viesiem. Viena no domām, kas mums likās interesanta, strādājot kopā ar novada pašvaldību, ir daudzināt un pastāstīt par baroneses fon Hallartes devumu latviešu nacionālajai atmodai un latviešu pašapziņas modināšanai. Tāpēc dzima ideja, jau Burtnieku novada pašvaldības uzrakstīts projekts ar ES līdzfinansējumu, par 100 rožu iestādīšanu Valmiermuižas parkā — kā veltījumu Latvijas simtgadei un baroneses fon Hallartes piemiņai, dodot iespēju Valmiermuižas viesiem par to uzzināt plašāk. Savā ziņā arī baronesei varam teikt paldies par to, ka tika izveidota Latvijas valsts. Viņu var uzskatīt par latviskās pašapziņas pirmo modinātāju, jo latviešu brāļu draudzes bija pirmā juridiski atzītā organizācija, kas cariskajā Krievijā varēja izmantot vārdu latvieši, ar brāļu draudžu palīdzību tika latviski iztulkota Bībele, bija iespēja latviešu zemniekiem — gan vīriešiem, gan, kas ļoti svarīgi, sievietēm — iemācīties lasīt un rakstīt.

Valmiermuižas alus ir tikai viena no daudzajām lietām, ko šeit var baudīt.

Jā, atbraucot pie mums ciemos, ir iespēja baudīt arī garšīgu maltīti pie alus, ko sarūpējuši mūsu pavāri. Tāpat var doties sarūpēt ciema kukuļus uz Latvijas garšu tirgotavu. Esam sākuši jaunu tradīciju — organizēt gardēžu darbnīcas. Decembrī mums bija pirmās kūku darbnīcas, ko rīkoja mūsu konditore Madara, — abas darbnīcas tika uzreiz izķertas pilnībā! Bija prieks, ka bērniem mūsu konditori organizēja piparkūku darbnīcas. Arī dažādas svinības un semināri mūsu klētī kļūst arvien iecienītāki. Nākamgad, gatavojoties mūsu ikgadējam ielīgošanas festivālam ar nosaukumu Sviests, ko rīkosim kopā ar biedrību Lauska, kas izdod latviešu tradicionālo mūziku, klētī būs trīs ieskandināšanas koncerti jeb sviesta kulšanas pasākumi. Domājot par visa Valmiermuižas parka attīstību un atbalstot Valmiermuižas kultūras biedrību, ir piesaistīts LEADER programmas finansējums, lai pavasarī bruģētajā laukumā pie pils tornīša izveidotu apmēram 100 kvadrātmetru lielu noslēgtu nojumi — estrādīti, kur lietus gadījumā patverties mūziķiem ar ļoti nopietniem instrumentiem vai arī kādai radošai darbnīcai. Mūsuprāt, tas varētu padarīt šo vietu vēl pievilcīgāku, mājīgāku un viesmīlīgāku. Vēl starp klēti un brūzi pamazām veidojam muižas garšaugu dārzu — katru gadu pa pāris dobēm pieliekam klāt, lai būtu iespējams vietējo garšu kā īpašu odziņu uz ēdieniem uzlikt. Tā ir ļoti praktiska lieta — viss dārzā izaugušais pēc tam tiks likts uz šķīvja pašā svaigākajā veidā!

Varbūt ir vēl kāds vērienīgāks plāns 2018. gadam?

Ir mums liela apņemšanās — attīstoties turēt vēl augstākas rūpes par apkārtējo vidi. Tāpēc nākamgad gribam izbūvēt vēl jaudīgāku notekūdeņu priekšattīrīšanas iekārtu līdzās Valmiermuižai, lai tie notekūdeņi, ko nododam Valmieras ūdens kanalizācijas tīklos, būtu vēl tīrāki. Domājot par nākamo gadu, ir vēl viena interesanta iniciatīva — valmieriete Elīza Anete Kaužēna savam maģistra studiju diplomdarbam RTU Arhitektūras fakultātē izvēlējusies vīziju Valmiermuižas parka, brūža un tuvākās apkārtnes attīstībai, šo darbu viņa aizstāvēs janvāra vidū.

Ir klāt Ziemassvētku laiks. Ko tu kā kuplās Valmiermuižas alus saimes saimnieks ziemas saulgriežos un Jaunā gada priekšvakarā novēlēsi visiem tuvumā un tālumā?

Ziemas saulgriežos ir visgarākā nakts, tāpēc vēlu bluķī sadedzināt visus iekrātos nedarbus un sliktās domas, lai, pamostoties nākamajā rītā, varētu vēlēties lielu un gaišu ceļu augšup. Bet kristiešu Ziemassvētkos vēlu visiem uzdāvināt vairāk laika saviem tuvajiem cilvēkiem! Jo vissvarīgākais ir kopā pavadīts, saticības un piedošanas pilns laiks! Rodiet sevī iespēju kādam piedot...

Lai 2018. gadā galvenais vārdiņš mums būtu — lepoties! Gribu novēlēt latviešiem vairāk lepoties pašiem ar sevi, ar to, kas mums jau ir, ar sava kaimiņa labi izdarīto darbu un Latvijas garšām svētku galdā un, protams, ar mūsu Latviju!

GARŠAUGU DĀRZS IES PLAŠUMĀ! Valmiermuižas alus saimnieks Aigars Ruņģis starp apsnigušajām pirmajām garšaugu dārza dobēm.

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem