Iet pa attīstības ceļu

Lauku cilvēkiem veselības aprūpes pakalpojumi ir grūtāk sasniedzami nekā pilsētniekiem — tam piekrīt arī Mazsalacā strādājošie ģimenes ārsti, piebilstot, «ne vien tāpēc, ka uz speciālistu konsultācijām vai diagnostiskajiem izmeklējumiem pacientiem ir jāgaida garās rindās, bet arī tāpēc, ka attālāk no centra dzīvojošajiem tas ir finansiāli smagi. Pacientam ir jārēķinās ne tikai ar tiešajām izmaksām, bet arī ceļa izdevumiem».

Šī iezīme raksturo Latviju, tāpēc nenoliedzami drošāk vietējie jūtas, ja netālu no dzīvesvietas ir kāds feldšerpunkts, ārstniecības iestāde.

Tas, ka Mazsalacā slimnīca ir teju 70 gadus, ir savāds veiksmes stāsts, kas izdevies, pateicoties saliedētajam slimnīcas kolektīvam un tā ieguldītajam darbam, kā arī ilgstošajiem sadarbības partneriem, atbalstītājiem no Gīterslo apriņķa Vācijā.

Pārdzīvo krīzi

Latvijā par vispārpieņemtajiem dižķibeles gadiem tiek uzskatīts laiks pēc 2008. gada, un slimnīcas bija sāpīgu pārmaiņu pionieri. Mazās slimnīcas uz grunti gāja jau 90. gadu beigās, Mazsalacas stacionāru pārmaiņas visbūtiskāk skāra laikā, kad pasaule svinēja millenium.

«Izšķirošais bija 2000. gads, kad valsts paziņoja, ka līgumu ar mums vairs neslēgs. Mēs meklējām nišu, lai varētu pastāvēt un attīstīties, un atradām, zinot, ka valstī ļoti pietrūkst paliatīvās aprūpes iespēju. Mēs sadarbojāmies ar paliatīvās aprūpes nodaļu Latvijas Onkoloģijas centrā, personāls tālākizglītojās, un pašlaik, tāpēc, ka mūsu kolektīvā nav lielas kadru mainības, lielākajai daļai mediķu ir tās specifiskās zināšanas, kas vajadzīgas, nodrošinot kvalitatīvu aprūpi pacientam,» stāstīja SIA «Mazsalacas slimnīca» direktors Edgars Grandāns un atcerējās, ka tolaik Latvijas lielajām slimnīcām šādi pacienti skaitījās neperspektīvi, bet mazsalacieši bija pirmie, kas laukos sāka nišā darboties.

2009. gadā sistēmā tika pieņemts vēl kāds, nu jau dižķibeles iniciēts lēmums — mazās slimnīca pārveidot tikai par ambulatorās palīdzības sniedzējiem, bet sakrita, ka citu vajadzību iepretim diktēja ES. Proti, pildot rekomendācijas, par paliatīvās aprūpes pacientiem valstij vajadzēja gādāt vairāk un rūpīgāk, sekojot valsts finansējumam, nodaļas izveidojās reģionu stacionāros, tostarp Vidzemes slimnīcā. Mazsalaciešiem šķita, ka otrreiz desmit gadu laikā ūdens smelsies mutē, taču notika pretējais.

«Pacientu paliatīvajai aprūpei ar desmit valsts apmaksātām dienām, noteiktajām kvotām nepietika un nepietiek šodien. Desmit dienu laikā bieži lielajos stacionāros problēmu neizdodas atrisināt, un tuvinieki meklē, kur tēvam, vectētiņam, krustmātei var palīdzēt. Jā, pie mums ir maksas pakalpojums, taču lētāks nekā tuvējos pansionātos. Mūsu pluss, ka nodrošinām ne tikai sociālo pakalpojumu, bet pie mums joprojām ir slimnīca, nodaļa, kurā līdztekus tam, ka cilvēks ir aprūpēts, paēdis, viņš saņem arī veselības aprūpi,» vērtēja E. Grandāns, piebilstot, ka gadu gadiem ir izdevies saimniekot taupīgi, neņemot kredītus, arī izdevumi objektīvi ir mazāki nekā lielajos stacionāros.

«2010. gadā slimnieku plūsma pie mums būtiski pieauga, un arī pašlaik mūsu palīdzību un atbalstu gaida vairāk cilvēku, nekā ir vietu. Pa šiem gadiem esam daudz mācījušies, tagad jūtamies patstāvīgāki, taču pirmo desmitgadi bez vācu ziedotāju, labvēļu un sadarbības partneru atbalsta mēs nebūtu izturējuši, un arī tagad priecājamies, ja saņemam kādu praktisku atbalstu, kaut pamperus, gultasveļu. Tāpat nenovērtējams ir pašvaldības atbalsts, lai slimnīca spētu darboties un plānot attīstību,» neslēpa slimnīcas direktors, paskaidrojot, ka ik dienas slimnīcā uzturas ap 50 pacientu, no kuriem tikai trīs četri ir staigājoši.

Novērtē kopprakses iespēju

Vairākkārt sarunas laikā slimnīcas direktors uzsvēra kolektīva saliedētības nozīmi, un tie nav tukši vārdi. Vēl šobaltdien trīs ģimenes ārsti draudzīgi sadzīvo zem viena jumta, atgādinot kādreizējo iecirkņa terapeitu, pediatru darba principus. Ģimenes ārsti daļu savas kapitācijas naudas ieskaita kopējā slimnīcas budžetā, un SIA ir viņu darba devējs. Bez liekiem administratīviem izdevumiem un liekas grāmatvedības papīru kārtošanas.

Slimnīcā joprojām ir dienas stacionārs, ir laboratorija, fizikālās terapijas kabinets un pieejams rentgens. Ir kabinets, kurā veikt elektrokardiogrāfijas izmeklējumu. Te meklējama atbilde, kāpēc daudzi novada ļaudis nepauž neapmierinātību ar veselības aprūpes pakalpojumu nepieejamību. Pamata vajadzības ir apmierinātas.

«Vairs pie mums nebrauc acu ārsts, joprojām risinām zobārsta jautājumu. Varbūt no pavasara pie mums zobārsts būs, es ceru,» sacīja E. Grandāns un piebilda, ka daudzu speciālistu kvotas jau tiek izstrādātas Rīgas un reģiona stacionāros, tāpēc viņiem doties uz laukiem nav nepieciešamības.

«Ar centralizāciju būs jāsamierinās. Arī analīzes varam sūtīt uz lielajām laboratorijām, tāpat rentgena pakalpojums, pateicoties pašvaldības atbalstam, pērn tika digitalizēts un bilžu aprakstus veic speciālists Rīgā. Jā, mēs sadarbojamies ar speciālistiem arī Vidzemes slimnīcā, jo šādas ir tehnoloģiju priekšrocības,» paskaidroja Edgars Grandāns.

Mazsalacā strādā četri ģimenes ārsti, un novada iedzīvotājiem ar to pietiek, viņi labprāt, kad pacientam tas nepieciešams, dodas arī mājas vizītēs.

«Par vidējo medpersonālu to vēl nevaru teikt, bet ārsti noveco. Slimnīcā ģimenes ārstu ir trīs, un es vienīgais vēl skrienu pakaļ pensijai,» smaidīja direktors, piebilstot, ka jau ir meklēts risinājums.

«Dodam stipendiju vienai dakterei, kas nākamgad beigs rezidentūru, tad mēs ceram, ka viņa šeit sāks strādāt par ģimenes ārsti. Prakses mums nav lielas, jo iedzīvotāju skaits novadā ir dramatiski sarucis, taču jaunajai ārstei darba netrūks,» tā pieredzējušais ārsts.

Atjaunos veco slimnīcu

Tā pagaidām gan ir iecere, jo vecās slimnīcas ēka, kur stacionārs darbojās no 1948. līdz 2000. gadam, pašvaldībai ir jāatpērk no īpašnieka. Sarunas esot bijušas un pozitīvas. Ja tā notiks, tad vecajā slimnīcas ēkā Brīvības bulvārī ir plānots iekārtot senioru māju, attīstot sociālos pakalpojumus un sniedzot lielāku atbalstu vispirms jau novada vecajiem, vientuļajiem cilvēkiem. Tikai pārsimt metrus attāli darbu turpinās Mazsalacas slimnīca, un tas būtu tiešs drošības apmetnis.

«Vecu cilvēku veselības stāvoklis var strauji mainīties, arī pasliktināties. Mēs turpinātu rūpēties par smagāk slimajiem cilvēkiem, vecajā ēkā darbotos teju vai pansionāts, bet mēs sadarbotos. Mūsu pacienti ir teikuši, ka viņus reizēm nogurdina slimnīcas režīms,» paskaidroja E. Grandāns, piebilstot, ka senioru mājā klientu noteikti netrūktu.

«Veci cilvēki nevēlas doties prom no ierastās vides, bet pienāk brīdis, kad viņi par sevi vairs nespēj gādāt,» sacīja slimnīcas galvenā māsa Agnese Vanaga un varēja nosaukt vairāku vietējo senioru vārdus, kuri pašlaik ir slimnīcā, saņemot paliatīvās aprūpes pakalpojumu, citi uz īsāku laiku nonāk dienas stacionārā.

Slimnīca ir darba devējs 38 novada iedzīvotājiem; ja tuvākā laikā vecā slimnīcas ēka iegūtu jaunu spozmi un tajā tiktu atvērta senioru māja, tas nozīmētu vēl dažas papildu darba vietas, kas ir vitāli svarīgi, domājot par gados jaunu cilvēku noturēšanu dzīvei mazpilsētā.

VESELĪBA ir lielākā vērtība, taču vecumā to bieži nākas zaudēt. Mazsalaciete Ritas kundze ir viena no 50 pacientiem, kura ārstējas slimnīcā, kuru ik dienas uzklausa arī galvenā māsa Agnese Vanaga un nedēļas nogalēs apciemo radi. Jāņa Līgata foto

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem