No vējmaizītēm līdz Falmutai

Vai tas ir labs sākums — piedzimt un mācīties Valmierā? Domāju, ka ļoti veiksmīgs. Te ir viss, lai varētu labi izglītoties, attīstīties, atpūsties. Sakopta, skaista, latviska vide, dabas tuvums, pieklājīgi cilvēki. Miers un kustība vienlaikus.. Manai gaumei un saprašanai ļoti simpātiska vieta.Mana salīdzinoši īsā mūža laikā Valmiera, ne tikai vizuāli vien, ir ļoti mainījusies, bet iekšēji izjūtu to tādu pašu kā bērnībā: tāpat kā tad, kad mani vilka ragavās pa Miera ielu citrondzeltenā saules gaismā vai kad alejā pie Valmiermuižas ķēru maisiņā vēju, lai mājās varētu sasmērēt vējmaizītes...Kādas ir atmiņas par skolas laiku? Sāku Valmieras Viestura vidusskolā, pamatskolu pabeidzu Valmieras Valsts ģimnāzijā. Četrus gadus mācījos Mākslas vidusskolā reklāmas dizainu — vēl vecajā skolā. Baloža ielas ēkā bija ļoti omulīgi, žēl, ka tagad tā tukša. Sporta nodarbības notika Pārgaujas ģimnāzijā, vēlāk 5.vidusskolā. Sanāca diezgan izkustēties, staigājot no vienas skolas uz otru. Ikdienā visu laiku bija interesanti, bijām ne tikai klases biedri, bet arī cits citam modeļi, aktieri un fotogrāfi. Patika iespēja krāsot skolas sienas, daļa gatavojām kvalifikācijas darbus saistībā ar Valmieras Mūzikas skolu, svarīgi bija sajust jēgu un redzēt pielietojumu tam, ko dari. Katru gadu braucām skatīties izstādes Rīgā, arī Rundālē, Liepājā. Vasaras plenēra prakses bija brīnišķīgas, Salacgrīvā gleznojām jūras krastā, pēc tam visiem darbiem bija smilšpapīra virsma. Ar sekmēm viss bija kārtībā, ja negurķojos. Ko iemācīja skola, vai tas bija labs pamats tālākajam? Tas laiks mijiedarbībā ar citiem iemācīja patstāvīgi strādāt un prātot, pagaidīt mazliet ilgāk līdz rezultātam, draudzēties, no citas puses paskatoties saprast, ka problēma ir laimīgā loze. Joprojām priecājos, ka ieguvu tur tik vispusīgas praktiskās zināšanas.