No romantiķu cilts

Sākot uzstāšanos, dzejnieks vispirms ar krāšņām rozēm pateicās savām līdzautorēm: fotomāksliniecei Ārijai – krājuma mudinātājai, meitai Gunai – grāmatas pieprasītājai, kundzei Velgai – par to, ka joprojām pacieš viņa dzejošanu, kā arī tikšanās iniciatorei Anitai.

Dzejas lasījums autora izpildījumā sākās ar krājuma tituldzejoli Vietējais, turpinājumā uz brīdi pieskaroties savai karalaika bērnībai, kurā «visu dvēseles šāviņu skartas...», lai vēlāk atzītos mīlestībā dzīvei, Gaujai, Burtniekam un Valmierai. Vairāki Aivara dzejoļi iedvesmojuši skaņražus ietērpt tos mūzikā, tie apkopoti nodaļā Dziesmotie vārdi, no kuriem pazīstamākais – valmierieša Igora Krilova komponētais Ugunskurs, kas Lienes Šomases izpildījumā savulaik uzvarēja Latvijas šlāgeraptaujā un joprojām bieži dzirdams Latvijas Radio 2 programmā. Arī jaunākajā grupas Zeļļi diskā skan trīs dziesmas ar Aivara dzejas rindām.

No savas biogrāfijas nezināmajiem faktiem viņš atklāja, ka jaunībā divas reizes aicināts uz jauno, daudzsološo autoru semināriem, bet, kaut gan Sudrabkalns par viņu sacījis tīri labus vārdus, galvenais recenzents Valdis Lukss jauno dzejas censoni nolicis pie vietas – nav ko rakstīt par Saulcerītēm (arī šis dzejolis atrodams krājumā), jāraksta par traktoriem un lemešiem, kas zemi ar. «Bija jau man arī tādi vecajās Liesmās, bet vienmēr gribējās kaut ko romantisku, piemēram, atstāt ozolu uzartā lauka vidū, lai gan ozols meliorētā tīrumā bija ideoloģiski nepareizs. Tajos gados liriku varēja rakstīt, bet tā nevienam nebija vajadzīga, varbūt tāpēc arī man nebija sava krājuma,» atcerējās Aivars.

Tā kā katrs dzejnieks savas grāmatas prezentācijā, ja vien nav miris, lasa kādu vēl nepublicētu dzejoli, arī Aivars Ustups ievēroja šo tradīciju, klausītājus iepriecinot ar Kārlienai un tās tautai veltītu vārsmojumu, uzstāšanos noslēdzot ar krājuma pēdējo dzejoli Bēglis.

«Dzejas pasaulē ir tā, ka viss pareizais var būt nepareizs un viss nepareizais – pats pareizākais, un, ja kāds sāk meklēt dzejā lielas pareizības, tas lai labāk dzeju nelasa. Ja mana iztēle sakrīt ar lasītāja iztēli, tad esam uz viena viļņa,» atbildot uz klausītāju jautājumiem, uzsvēra autors.

«Aivars mācījās klasi vai divas par mani augstāk, vēl tur bija Armīns Lejiņš, Andrejs Spandegs, kas dziedāja estrādes ansamblī, Juris Ore – visiem viņiem bija kāda aizraušanās un talanti, tos puišus mēs ievērojām,» pēc tikšanās atmiņās dalījās skolasbiedrene Ilze, kas jau paspējusi izlasīt visu grāmatu, apbrīnojot autora romantisko domāšanu un izteiksmi, bet no kopīgām darba gaitām redakcijā – Aivara draudzīgo attieksmi un ogotāja aizrautību.

Savukārt cits skolasbiedrs Uldis godīgi atzinās: «Sākotnēji negribēju nākt, jo, kā jau tehnisks cilvēks, neesmu mācīts tēlaini domāt. Piespiedos tāpēc, ka Aivars ir brāļa klasesbiedrs, un varu teikt, ka man ļoti patika šovakar dzirdētais. Tas, ko viņš teica, ka jāmāk atdot savu sajūtu klausītājam, Aivaram perfekti izdevās, daži dzejoļi man tā pieķērās, ka sapratu to, ko cilvēks rakstot ir jutis, pārdzīvojis un ko gribējis mums pateikt, sevišķi jau dzejolītis par sasalstošo Gauju bija tik tēlains, tik ļoti pieķērās man pie sirds, tā ka paldies, ka viņš to grāmatu uzrakstījis, un lai viņam veicas arī turpmāk.»

«Man šķiet, ka viņš pats bija tai grāmatai nobriedis, bet vajadzēja vienu, kas pasaka – tagad! Dzejoļu izvēle ir viņa, secība ir viņa, viņš pats veidoja savu grāmatu, mans darbs bija motivēt un mudināt, izdarīt un sakārtot praktisko pusi, jo, kā jau katram radošam cilvēkam, vajag vienu kurbuli aizmugurē, kas palīdz tehniskajās lietās. Tā kā vēl ir dzejoļi, vēl ir balādes, tāpat es ļoti gribētu, lai tiktu apkopoti tēva labākie raksti, mednieku un makšķernieku stāsti, nebūtu slikti izdot vēl kādu grāmatu – pašiem sev un valmieriešiem,» neapstāties pie sasniegtā solījās meita Guna.

AUTOGRĀFUS dalot. Ārijas Romanovskas foto