No pagājušā gadsimta likuma atvadoties

Proti, pēc ilgas restaurēšanas greznumu atguvis Kuldīgas novada muzejā esošais Šarlotes muižas 19. gadsimta zārks. Pašas muižas nav sen, bet nu vismaz zārks par to atgādinās. Nav gan zināms, kurš zārkā gulējis vai arī kam tas vēl noderēs (Rainis. «Zelta zirgs». Melnā māte: «Zārks jau nevar palikt tukšā!»), bet šī ziņa no Latvijas (kā nesen par Rūjienā pagalmā izveidoto bobsleja trasi) ir jau aizceļojusi pasaules medijos. Tiklīdz būs robežas vaļā, gan bariņš zārku pētītāju arī līdz Kuldīgai atskries un muzeja kasē, kādā ēstuvē vai viesnīcā dažus eiro atstās. Kā redzams, pat ar zārku restaurēšanu var labi reklamētu biznesu sekmēt.

Citu tik populāru ziņu, kas no Latvijas nesen pasaulē būtu aizskrējusi, nepamanīju. Secinu gan, ka arī pašu mājās (kur nu vēl pasaulē) diez kādu uzmanību nav izpelnījies pat ceturtdien Ministru kabineta sēdē pieņemtais ilgi gaidītais likums «Par pašvaldībām», par kuru VARAM ministrs Artūrs Toms Plešs (AP) steidz paziņot: «Šis likums iezīmē domāšanas un laikmeta maiņu!» Pieņemu, ka paziņojumā, it sevišķi par laikmeta maiņu, ir pat kāda loģika, jo vēl šobrīd spēkā esošais pašvaldību likums (kamēr Saeima neapstiprinās jauno, 4. martā valdībā pieņemto) līdz mūsdienām ir atnācis ne vien no iepriekšējā gadsimta, bet, nedaudz pārspīlēti, pat no iepriekšējā gadu tūkstoša. To 1994. gada 9. jūnijā turklāt ir izsludinājis nevis Valsts prezidents Guntis Ulmanis, bet gan kaut kāda iemesla dēļ viņa vietā Saeimas toreizējais priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.