No Gaides pļavām Valmierā līdz Džordžijai Amerikā

Nu jau vairs nevaram iedomāties mūsu pilsētu bez šķiedras, kā to esam ieraduši dēvēt. Taču ilgs un grūts ir bijis ceļš uz valmieriešu sirdīm, lai rūpnīca no nelūgta viesa kļūtu par atzītu, cienītu ģimenes locekli.

Šodien skaistā, sakoptā Valmiera kļuvusi par Vidzemes reģiona rūpniecisko centru, lielā mērā pateicoties sava ķīmijas milža veiksmes stāstam. Šajā stāstā lasām gan par veiksmīgu privatizāciju, gan par lielām investīcijām, izveidojot ievērojamu un pasaulē pazīstamu rūpnīcu. Lasām par vienu no lielākajiem eksportētājiem šodienas Latvijā, lasām par firmu ar meitasuzņēmumiem Anglijā un ASV. Lasām par valsts pamatu — cilvēku entuziasmu, zināšanām, intelektu, aizrautību un pārliecību par savām idejām cauri gadu desmitiem.

Pirmās ziņas par Valmieras stikla šķiedras rūpnīcas celtniecību «Liesmā» parādījās 1959. gadā.

1958. gadā Padomju Savienībā tika pieņemti nozīmīgi lēmumi par strauju tautsaimniecības attīstību, tostarp par 15 stikla šķiedras rūpnīcu celtniecību, no kurām viena bija ieplānota Baltijā.

Piemērotākā vieta izrādījās Valmiera. Pamatojums — brīvs darbaspēks, kvarca smilšu iegulas 10 km attālumā — Bālē, kaļķakmens — Cēsīs, dolomīts — Jēkabpilī.

1959. gadā tika izraudzīta vieta Valmieras stikla šķiedras rūpnīcas celtniecībai — ārpus dzīvojamā rajona, dzelzceļa un augstsprieguma apakšstacijas tuvumā — Gaides pļavās, kas bija pārpurvotas, ar viršu un sīku priedīšu audzi.

Vēlāk izrādījās, ka šis pārdrošais Valmieras valdības vīru lēmums ir bijis pareizs un tālredzīgs — tas iezīmēja pilsētas nākotnes industriālās teritorijas aprises.

Pēc republikas Ministru padomes lūguma projektā iekļāva arī Latvijas farmaceitiskajai rūpniecībai nepieciešamo medicīniskā stikla caurulīšu ražošanas ceha celtniecību ampulu izgatavošanai.

Projekta uzdevums ietvēra arī sociālās sfēras attīstību Valmierā.

Tolaik atbildīgajā rūpnīcas pirmā direktora amatā bija Georgs Lakučs, mums labi zināmā Ivo Lakuča vectēvs.

Tas bija ļoti sarežģīts, grūts darbs — nepārtraukta cīņa ar celtniekiem, Valmieras 43. celtniecības pārvaldi un tās apakšuzņēmējiem, kam bieži nepietika gan strādnieku, gan materiālu. Būvlaukuma sagatavošana vien prasīja ne mazums pūļu — vajadzēja noņemt pārpurvoto augsnes virskārtu, veikt drenāžu, uzbērt jaunu grunts slāni. Kavējās arī tehnoloģisko iekārtu piegādes, jo vienlaikus tika celtas visas 15 stikla šķiedras rūpnīcas.

Ļoti svarīgs uzdevums bija uzņēmuma kadru sagatavošana. Par inženiertehnisko darbinieku kalvi kļuva Rīgas vieglās rūpniecības tehnikums, kur jau no 1960. gada mācījās jaunieši — nākamie stikla šķiedras ražošanas speciālisti — meistari, tehnologi, mehāniķi.

1963. gada 1. augustā ieradās 40 tehnikuma absolventi un mēs, 20 dažādi speciālisti no Rīgas Politehniskā institūta. Inženiertehnisko darbinieku sastāvs bija nokomplektēts. Direktors Lakučs uz mums noraudzījās ar mīļu smaidu: «Mans bērnudārzs...»

Darbs un amati tika mums visiem. Sliktāk bija ar dzīvošanu — jau uzceltās mājas bija atdotas celtniekiem. Mēs mitinājāmies rūpnīcā, administrācijas ēkā, kamēr 1964. gada pavasarī uzcēla nākamo dzīvojamo ēku Kauguru ielā.

Tagad to grūti iedomāties, bet pirms 55 gadiem Stacijas (tolaik Revolūcijas) iela bija pilnīgi neapbūvēta. Šie smilšu klajumi tad arī kļuva par rūpnīcas dzīvojamo namu būvlaukumu.

Kad par rūpnīcas galveno inženieri sāka strādāt Harijs Holsts, cilvēks, kurš ar savām zināšanām, neatlaidību un goda prātu kļuva par uzņēmuma tehnisko dvēseli, izveidojās gudru, radošu tehnisko profesiju strādnieku komanda, kas saviem spēkiem prata izgatavot nepieciešamās nestandarta iekārtas.

Pirmās strādnieku grupas — operatori, spolētājas, šķeterētājas, audējas — tika apmācītas Polockā, kur atradās mums tuvākā stikla šķiedras rūpnīca ar jau piecu gadu darba pieredzi. Ieguvām ne tikai skolotājus, bet arī draugus, ar kuriem ilgus gadus dalījāmies pieredzē. Žēl, ka mūsdienās uzņēmumi kļuvuši par sīviem konkurentiem.

Pieprasījums pēc stikla šķiedras produkcijas auga, ražošana strauji attīstījās, un jau 1964. gadā kļuva skaidrs, ka kvalificētu strādnieku sagatavošanai nepieciešama sava profesionāli tehniskā skola. Kamēr skolu projektēja un cēla, audzēknēm gan mācības, gan dzīvošana bija rūpnīcā. Meitenes sabrauca Valmierā no dažādām Latvijas vietām.

Un kur jaunība, tur mīlestība... Valmieras dēlu mātēm bija pamats uztraukumam — veidojās ģimenes, dzima bērni. Interesanti — tolaik kopējais dzemdību atvaļinājums tikai trīs mēneši, nav ne demogrāfijas programmas, ne autiņbiksīšu, bet bērni dzimst!

Rūpnīca uzcēla pavisam četrus bērnudārzus. Mūsdienās no tiem saglabājies tikai viens. Meža ielas dārziņus pārbūvēja un izveidoja Pārgaujas pamatskolu, bet Kauguru ielā, kur bija pats pirmais dārziņš, tagad ir Valmieras pansionāta filiāle.

Bija jādomā arī par skolu. Tika uzcelta 4. vidusskola, tagadējā Pārgaujas ģimnāzija. Tūkstoš divi simti skolēnu, mācību darbs divās maiņās. Mācījās arī krievu plūsmas bērni, kamēr uzcēla jauno 2. vidusskolu.

Mācījās arī pieaugušie. 1965. gada nogalē tika atvērta RPI vispārtehniskās fakultātes Valmieras vakara nodaļa, kur studēja 45 mūsējie, pārsvarā tehnikumieši. Mācījās arī citu Valmieras uzņēmumu jaunieši. Bet 1972. gadā rūpnīcā Tautas universitātes ekonomikas fakultātē zināšanas apguva 140 darbinieki. Vakara vidusskolu parasti absolvēja ap 100 mūsējo jauniešu.

Vissavienības sadales jaunie speciālisti nespēja iedzīvoties latviskajā Valmierā un parasti drīz vien devās prom, dažreiz pat nenostrādājuši obligāto laiku.

1964. gadā direktoru Lakuču pārcēla citā darbā. Rūpnīcā no Rīgas ieradās tekstilspeciālists Imants Lakšēvics, spējīgs vadītājs, kurš prata kolektīvā uzturēt radošu garu.

Tolaik ļoti nozīmīgi bija 1. Maija un Oktobra svētku gājieni. Uzņēmumi demonstrēja savus panākumus, savu produkciju. Vienā šādā reizē direktors paziņoja: «Mēs parādīsim valmieriešiem, kā tiek austs stikla šķiedras audums!» Un tiešām — rūpnīcas kolonnas priekšā brauca kravas automašīna, uz kuras platformas atradās stelles, un skaistā puskombinezonā tērpta audēja spēja tik mainīt audu spolītes...

Atmiņā palikusi arī varenā līgošana Putriņās. Tolaik nebija ne šašliku, ne žāvētu vistiņu, bet bija alus, siers, dziesmas un dejas līdz rīta gaismai, kopā ar direktoru, ar uzņēmuma administrāciju līksmoja viss kolektīvs. Un diez vai mūsu direktors šo pasākumu ar kādu saskaņoja...

Jau 1964. gada beigās bija izsmelti Valmieras brīvā darbaspēka resursi. Cilvēkus uz darbu ar autobusiem veda no Zilākalna, Strenčiem, Sedas un Smiltenes. 1965. gadu beidzot, rūpnīcā strādāja jau vairāk nekā 2000 cilvēku, tostarp vairāki simti meiteņu 18 — 20 gadu vecumā. Kopmītnes... Garas dzīvokļu rindas... Ilgas pēc mājām...

Radās Ivara Selecka skaudrā dokumentālā filma «Valmieras meitenes».

Relatīvi lēnā dzīvojamo māju celtniecība, pārpildītās kopmītnes bija galvenais iemesls rūpnīcas tolaik necilajam prestižam. Uzņēmuma likteni sarežģīja tā dubultā pakļautība. Maskava deva naudu celtniecībai, bet republika nepiešķīra fondus būvmateriāliem, arī celtniecības organizāciju jaudas bija nepietiekamas. Vienlaikus ar Valmieru taču auga arī ķīmijas milži Daugavpilī un Olainē, trikotāžas kombināts Ogrē. Neskatoties uz grūtībām, celtniecība turpinājās — gan rūpnīcā, gan pilsētas būvlaukumos. Vēlākajos gados jau saimnieciskā kārtā — celtnieki bija nākamie dzīvokļu īpašnieki.

Līdzko 1965. gada decembrī bija pabeigta uzņēmuma pirmā kārta, sākās otrās ražošanas kārtas projektēšana un celtniecība. Atkal dubļi un gumijas zābaki!

Jau 60. gadu vidū rūpnīca saņēma uzdevumu gatavoties plaša patēriņa preču ražošanai. Mūsu izvēle izrādījās veiksmīga — dekoratīvie stikla šķiedras audumi un stiklplasta ražojumi — motobraucēju cepures, tenisa raketes, automašīnu spārni, slēpju lamināts, atkritumu urnas sabiedriskām vietām, dekoratīvi puķu podi, kā arī šūtās preces — veselības jostas, somas, vestes, kokvilnas auduma gultasveļa. Ķiveres «Zvaigzne» un «Starts» ne tikai iekaroja motobraucēju aprindas, bet arī ieguva Tautsaimniecības izstādes bronzas medaļu. Un to visu varēja iegādāties arī rūpnīcas firmas veikalā — mūsu tirgus vēl nebija Ķīnas izstrādājumu pārpludināts.

60. gadu beigās jau audām dekoratīvos audumus. Tie iekaroja ne tikai kuģu un lidmašīnu būves uzņēmumus, kultūras namus, bet greznoja arī slimnīcu, skolu interjerus, vasarnīcas un dzīvokļus. Tie kļuva par uzņēmuma vizītkarti — Eiropā bijām vienīgie šādas produkcijas ražotāji. Audumi tiešām bija izcili — smalki niansētā krāsu gammā, ar skaistiem rakstiem vai zīmējumiem. Iegādājāmies speciālas stelles sarežģīto žakarda audumu aušanai.

70. gadu sākumā uzcēla dekoratīvo audumu cehu. Uz pārējo 43. celtniecības pārvaldes steigā celto objektu fona šī būve bija īpaša — ar Rīgas Mākslas kombināta veiktu iekšējo apdari, skaistiem metālkalumiem, pat brīnišķīgu stikla vitrāžu pie ieejas. Jaunajos laikos mūsu audumus diemžēl izkonkurēja praktiskās žalūzijas. Dekoratīvie audumi saglabājušies stikla šķiedras tapetēs, taču tie vairs nav mūsu ražoti. Tagad šajā cehā piesūcina un krāso celtniecības sietus. Darba apjomi dinamiski pieaug, jo sieti nepieciešami ēku siltināšanai.

Bet uz mūsu stiklplasta ražošanas bāzes izaugusi aiz Latvijas robežām tālu zināmā SIA «Valmiera-Andren», kas ražo lielgabarīta izstrādājumus.

Nozares vadība bija pārliecinājusies, ka valmierieši sekmīgi tiek galā ar visiem uzdevumiem un vienmēr ir soli priekšā citiem uzņēmumiem — ražo daudzveidīgu kvalitatīvu produkciju, arī darba ražīgums augsts. Ar laiku kļuvām par tādu kā izmēģinājumu poligonu — mums nodeva izmēģināšanai jaunās tehnoloģiskās iekārtas, un mēs tām devām (vai arī nedevām) ceļazīmi ieviešanai visā nozarē.

Tālu izskanēja mūsu labāko elektrokrāšņu operatoru, spolētāju, šķeterētāju, audēju darba slava. Uz Valmieru brauca mācīties, pārņemt pieredzi. Rūpnīcas darbinieku skaits jau pārsniedza trīs tūkstošus. Līdz ar rūpnīcu auga arī pilsētas iedzīvotāju skaits. Atceros, ka 1978. gadā audējas Ausmas Šmukstes ģimenē dzimusī meitiņa Zane tika Valmieras 25000. iedzīvotājas godā.

Toreizējā ražošanā apvērsumu radīja mūsu apgūtās čehu pneimatiskās stelles. Jaunuzceltajā otrās kārtas austuvē strādāja 500 šādas iekārtas. Pieprasījums pēc stikla šķiedras audumiem bija milzīgs. Ar mūsu diennaktī noausto audumu varēja noklāt ceļu no Valmieras līdz Rīgai. Un tā — ik dienu!

Protams, bija arī neveiksmju periodi — nevarējām izpildīt ražošanas uzdevumus, jo trūka izejvielu, arī strādnieku. Svētku demonstrācijā nācās iet pirms zirgiem. Bet pārsvarā gan — kolonnas priekšgalā.

Pēdējos gados ražošanas cehi ir pilnībā pārvērtušies — diega ieguvē cita tehnoloģija, tekstilražotnē nomainījušās vairākas iekārtu paaudzes, taču cauri gadu desmitiem saglabājusies lielākā vērtība — cilvēku radošums, aizrautība, uzticība savam uzņēmumam.

Vērtējot Valmieras izaugsmi, jāatzīst, ka rūpnīcas devums nav mazs. Atcerēsimies — četri bērnudārzi, Stacijas ielas apbūve ar piecstāvu namiem, tagad skaisti nosiltinātiem. Gaujas kalnā pilsētas siluetu iezīmē piecas deviņstāvu mājas, daudzdzīvokļu nami pilsētas centrā toreizējās J. Vintēna ielas un Georga Apiņa ielas kvartālos, Smiltenes ielas un Brenguļu ielas rajonā. Uzcelta Pārgaujas aptieka, krājkase (tagad veikals top!), izbūvēta Valmieras centra katlumāja, dzelzceļa viadukts. Ievērojami līdzekļi ieguldīti 4. vidusskolas, Kultūras centra, arī Vidzemes slimnīcas celtniecībā, ūdens attīrīšanas ietaišu izbūvē.

Sporta bāze «Baiļi», kur slēpojām paši, kur kalnu un distanču trasēs slēpot mācījās mūsu bērni, kur izauga Latvijas izlases kalnu slēpotāji. Tieši tur izveidota Latvijā pirmā BMX trase. Ūdens sporta bāze «Krāči», kur dzima un attīstījās gan Valmierā, gan Latvijā jauns sporta veids — airēšanas slaloms.

Par savdabīgām oāzēm kļuvuši mazdārziņu kooperatīvi «Gauja» un «Ķīļi». Arī tiem kolektīvajā līgumā allaž tika ieplānoti līdzekļi.

Pildot valdības lēmumu par strādājošo labāku apgādi ar pārtiku, rūpnīca astoņus gadus apsaimniekoja 305 ha zemes piespiedu kārtā izveidotajā palīgsaimniecībā «Ezernieki» Dikļu apkaimē. Nu, vismaz medus bērniem dārziņos gan tika! Rūpnīcas kulinārijas veikalā varējām nopirkt cūkgaļu.

Rūpnīcas popularitāti vairoja estrādes orķestris «Kvelde», vēlākajos gados — folkloras ansamblis «Daina». Futbola komanda, kas parasti ieguva «Liesmas» kausu, uzņēmuma sporta svētki atpūtas bāzē Augstrozē. Tekstilnieku aizraujošās, izdomas bagātās «Jumaras» un skates «Ko tu proti?» vēl tagad atceras mūsu bērni, atceras savus startus un apbalvojumus. Rūpnīcas fotomākslinieki un kinoamatieri allaž plūca laurus dažāda mēroga skatēs.

Rūpnīcas skaistā ēdnīca ar bāru un kulinārijas veikalu, kafejnīcas elektrokrāšņu cehā un aušanas cehā, arī poliklīnika ar visu profilu speciālistiem, medicīnisko procedūru kabinets, sporta vingrošanas zāle, šautuve, pirtis, frizētava, apavu darbnīca, preses kiosks — tas viss kalpoja darbinieku veselībai un labsajūtai.

Katrai paaudzei ir savs liktenis, savi pienākumi, uzdevumi. Mūsu paaudze uzcēla Valmieras stikla šķiedras rūpnīcu, saglabāja to laiku griežos, lika pamatus darbam jaunajos apstākļos. Īpašu atzinību un pateicību ir pelnījuši rūpnīcas prezidenti Inārs Poļaks un Andris Oskars Brutāns. Pateicoties I. Poļaka prasmīgajai, apdomīgajai stratēģijai, uzņēmums nenokļuva daudzo savtīgo pašmāju labdaru rokās. Savukārt A. O. Brutāns pielika milzumu pūļu un enerģijas, lai pilnībā mainītu mūsu ķīmijas flagmaņa kursu — pavērstu to uz rietumiem.

Ir prieks un lepnums par tagadējo paaudzi, kas strādā un vada uzņēmumu, ir milzīgs gandarījums par tā straujo attīstību, par tā atpazīstamību pasaulē.

Lai gaiši deg 55 svecītes jubilejas tortē! Lai piepildās visas ieceres un vēlēšanās!

70. GADI — «Kamēr neatcels darbu nakts maiņās, audzēsim bārdas — savdabīgs aušanas ceha meistaru palīgu protests.