No atvasaras atvadoties
Dzejnieka Eduarda Veidenbauma smeldzīgās vārsmas par padebešiem kā baltiem gulbjiem pilnā balsī skandēju pagājušās sestdienas novakarē, atlaidusies atpūtas krēslā savā dārzā un atvadoties no, iespējams, pēdējās siltās šīs atvasaras dienas. Kā milzu ekrānā vēroju mākoņu pārsteidzoši skaistās pārvērtību spēles.
Pateicos Visumam gan par sava mazdārziņa vagās bagātīgi izaugušo ražu, ar kuru jau esmu paspējusi dalīties, gan par spēku, kura vēl pietiek, lai neskaitāmas reizes visu atkal un atkal ravētu un pļautu, gan arī par jaukajiem atpūtas mirkļiem paēnā zem tēva stādītās ābeles.
Tomēr gribi negribi bija jādomā arī par nu jau pagājušās vasaras kaprīzēm un untumiem. Tos graudkopji noteikti vēl ilgi pieminēs un mazbērniem stāstīs, jo nekad agrāk graudaugi uz lauka nebija sakaltuši tā, ka novākt izdevās tikai pusi ražas, bet kartupeļu audzētāji izmisumā pieminēs kartupeļu lapgraužu jeb Kolorado vaboļu neredzēto rijību, kuras rezultātā dažviet laksti bijuši pilnībā noēsti un tādēļ ražas zudumi ievērojami, pat 80%. Savukārt lopkopjiem netipiski karstā vasara sagādāja citas šausmas: dunduru, mušu, odu un knišļu vēl nepieredzētus uzbrukumus lopiem.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv