Netraucējiet man strādāt!
Pirms kāda mēneša gadījās kā blakussēdētājam automobilī braukt no Pārgaujas augšā uz Valmieras centru. Tiesa, šī pārvietošanās nebija vienkārša, jo kustību piekalnē uz Cēsu ielas augšpus tiltam abos virzienos traucēja miniatūrais, taču gana jaudīgais bobkats, kas tieši tobrīd – bija apmēram desmit priekšpusdienā – vienā angļu mierā frēzēja bedres brauktuves asfalt-betonā, gatavojot darba fronti asfaltētājiem – bedrīšu labotājiem.
Iespējams, ka tā ir pārāk liela greznība šajos laikos, taču darba zona, kurā faktiski perpendikulāri pārējai satiksmes plūsmai ar garāmbraucējiem, mūsu ekipāžu ieskaitot, neprognozējamiem manevriem pārvietojās nelielais traktoriņš, nekādā veidā nebija aprīkota ar brīdinājuma zīmēm, nekur neredzēja arī kādu bobkata operatora kolēģi, kurš kaut kādā manuālā veidā tomēr censtos regulēt satiksmi darba zonas tuvumā. Protams, mans blakussēdētājs, liela pašmāju servisa uzņēmuma vadītājs, netaupīja sulīgus vārdus šādas situācijas vērtējumam, taču tāpēc jau asfalta frēzētājs savu darbu nepārtrauca, varbūt kādas piecas minūtes pagāja, kamēr varējām turpināt ceļu.
Šajā situācijā viens strādātājs bija piemirsis, ka ar savu rosīšanos faktiski traucē veikt uzticēto darbu – nokļūt no punkta A uz punktu B – veselam baram citu strādātāju. Tātad izpalika savstarpējā sapratne, arī cieņa vienam pret otru.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv