Neprognozējamais gāzes bizness

Naftas cenu rekordlielais kritums radījis vienu lielu, arī Latvijai stratēģiski svarīgu jautājumu. Kas notiks ar gāzi? Cik lielas nākotnes perspektīvas ir abiem gāzes veidiem – i sašķidrinātajai gāzei, ko transportē iespaidīgos attālumos ar tankeriem, i dabasgāzei, kas rātni atskrien pie patērētājiem pa cauruļvadiem... Ar otro piegādes veidu, pateicoties arī Inčukalna pazemes krātuvei, joprojām viss kārtībā. Šogad sākusi darboties reģionālā dabasgāzes cauruļvadu sistēma, Latvijai tagad ir savienojums ar Igauniju un Somiju. Šādas sistēmas esamība, pat izmantojot Krievijas piegādāto dabasgāzi, tomēr rada konkurenci reģionālajā tirgū, palielina pircēju un tirgotāju izvēli, kā arī garantēs labāku gāzes realizācijas cenu. 

Toties pirmais variants – sašķidrinātā gāze – pēdējā laikā ir kļuvis par gana karstu kartupeli pat valdošo partiju starpā. Iespējams, tieši tāpēc savu amatu nesen zaudēja ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro. Ap to pašu laiku no Saulkrastu novada paš­valdības vadītāja amata nācās atvadīties projekta atbalstītājam tēvzemietim Ervīnam Grāvītim, tas jau bija pretsitiens Nemiro gāzējiem... 

Globāli šī kurināmā tirgu noteikti ietekmējusi pandēmija. Āzijā pieprasījums pēc sašķidrinātās gāzes krasi sarucis, arī Eiropā vajadzības pēc šī kurināmā – gan uz pandēmijas, gan siltās ziemas rēķina – pamatīgi samazinājušās. Protams, sašķidrinātā gāze tāpēc arī lēta, taču tiem, kuri to iepirkuši, to nākas uzglabāt degvielas noliktavās, piemēram, Klaipēdas peldošajā gāzes terminālī. Šie tilpumi salīdzinoši nelieli, pakalpojums par maksu plus vēl viena nepatīkama nianse – ilgstoši uzglabājot sašķidrinātu gāzi, tās zudumi var sasniegt pat līdz 0,15% dienā. Nu, kāds tur vairs bizness! Jā, ir iespēja sašķidrināto gāzi pārvērst dabasgāzē un aizpumpēt uz pazemes krātuvi, piemēram, Inčukalnā, taču tās ir papildu izmaksas, kas diez vai rentējas tik mazā gāzes tirgū, kāds ir visās trīs Baltijas valstīs.  Taču šāda situācija nebūs mūžīga. ASV pērn gāzes ieguves apjomi tā sarukuši, ka nereti naftas ieguves blakusproduktu – gāzi – jau bijis vienkāršāk sadedzināt nekā pārdot. Piemēram, gāzes tirgus analītiķis Mortons Frišs prognozē, ka līdz ar gāzes ieguves samazināšanos ASV no tirgus pazudīs arī līdz šim tur bijušie liekie sašķidrinātās gāzes apjomi, kurus saņēmuši no Krievijas dabasgāzes neatkarīgu alternatīvu gāzes piegāžu kārotāji Eiropā, tostarp Baltijā. Lielākoties šīm amerikāņu piegādēm par godu tika izveidots peldošais terminālis Klaipēdā. Objektīvi vērtējot, sašķidrinātās gāzes bizness drīzāk būs īstermiņa, daudz drošākas un stabilākas ir dabasgāzes piegādes pa cauruļvadiem no Krievijas un Norvēģijas. Tiesa, riski lielākoties varētu būt tieši lielākajiem sašķidrinātās gāzes piegādātājiem, kuriem būtiski sašķidrināto gāzi pārvērst pa cauruļvadiem pumpējamā. Savukārt mazākiem spēlētājiem sašķidrinātās gāzes tirgū varētu būt izdevīgi pie attiecīgi izdevīgām gāzes cenām veikt cauruļvadu gāzes sašķidrināšanu, lai to pēc tam varētu transportēt pasūtītājam. Būtiski, ka šajos procesos tās jau būtu darbības ar nosacīti vietējo – no Krievijas vai Norvēģijas – dabasgāzi, izslēdzot importa sašķidrināto gāzi no ASV.

Šādas dilemmas – būvēt vai nebūvēt sašķidrinātās gāzes termināli Skultes ostā – priekšā ir Latvija. Visai liels presings ir no ieinteresētās puses. Kā gan citādi lai vērtē pērnā gada oktobrī notikušo pēkšņo ASV enerģētikas sekretāra Rika Perija vizīti Baltijā – vispirms Viļņā un pēc tam Rīgā, tieši organizācijas Eurogas konferences par Baltijas vienoto gāzes tirgu laikā, tiekoties ar Latvijas augstākajām amatpersonām. Gluži nejauša nebija arī turīgā Latvijas goda konsula ASV Pētera Aloiza Ragauša ierašanās tēvu zemē. Viņš un vēl Norvēģijas pilsonis Anfins Unums ir divi galvenie patlaban zināmie patiesā labuma guvēji akciju sabiedrībā Skulte LNG Terminal. Šī 2016. gadā ar 42000 eiro pamatkapitālu dibinātā kompānija ir gatava termināļa būvi un tam nepieciešamo gāzes cauruļvadu līdz Inčukalna gāzes krātuvei veikt ar privātām investīcijām, kuras tiek lēstas uz 90 miljoniem eiro. Taču investori cer Latvijas valdībā savam biznesa projektam iegūt nacionālas nozīmes objekta statusu. Tas ļautu, iespējams, pretendēt arī uz ES fondu līdzfinansējumu, kā arī ātrāk risināt visus ar projekta zonā esošo privāto zemju atsavināšanu saistītos jautājumus. Tieši pēdējā nianse ir ļoti būtiska, jo ir vietējo pašvaldību un iedzīvotāju protesti, bet projekts jāpabeidz līdz 2024. gadam, kad beidzas noslēgtie līgumi ar Klaipēdas termināli, līdz ar to gaidāmas izmaiņas gāzes piegādes tirgū, kur tad Skulte LNG Terminal varētu piedāvāt reālu labu alternatīvu. Protams, priekšā jau divi sašķidrinātās gāzes termināļi – valsts subsidētais Lietuvas lielākajā ostā Klaipēdā un arī Somijā, arī igauņi gudro par savējo termināli Mūgas ostā. Tiesa, sarēķināts, ka Skultes termināļa projekts investīciju ziņā vismaz trīs reizes lētāks nekā jebkurš līdzīga termināļa projekts, jo tikai nepilnu 40 km attālumā no Eiropā trešās lielākās pazemes gāzes krātuves Inčukalnā. Un Skultes termināļa operatīvās izmaksas plāno astoņas reizes (!) zemākas nekā Klaipēdas terminālim. 

Jebkurā gadījumā visā Skultes termināļa projektā ir viens būtisks nezināmais – sašķidrinātās gāzes patēriņš reģionā. Kā neaplauzties ar šo it kā vilinošo biznesa plānu, tur nāksies pamatīgā prātu vētrā pasvīst arī kādreiz daudzsološajam Valmieras basketbola audzēknim divmetriniekam Renāram Miķelsonam, šobrīd Skulte LNG Terminal ģenerāldirektoram. Izdosies vai ne?