Ne runātājs, bet darītājs
Uzņēmējs AINIS DUKURS uz sarunu par šodienas vizīti pie Valsts prezidenta ierodas nevaļīgs – drīz jāved sieva uz konsultāciju, jo jau Latvijas nākamās simtgades sākumā ģimenē gaidāms vēl viens priecīgs notikums – pirms Ziemassvētkiem Dukuru sešus un četrus gadus vecajām atvasēm pievienosies brālītis vai māsiņa.
«Sajūtas ir patīkamas un pacilājošas,» atzīst Ainis, uzreiz brīdinot, ka nekāds lielais runātājs neesot – ja tāds būtu, tad sēdētu Saeimā kā deputāts. Pie prezidenta viņš dosies kopā ar novada domes priekšsēdētāju Jāni Zumentu, kas Aini raksturo visnotaļ pozitīvi:
«Droši vien būtiski ir tas, ka viņš ar savu apgrozījumu ir novada uzņēmēju pirmajā četriniekā. Viņš projektē lielu, miljonu vērtu graudu kalti, un pašvaldība ir ieinteresēta, ka tādi lieli objekti pie mums rodas. Kad bija infrastruktūras atbalsta projekts uzņēmējiem, viņš bija viens no tiem, kas bija gatavs piekrist tam un nodrošināt investīciju pieaugumu. Bez tam viņš vienmēr ir ļoti atsaucīgs, ja nepieciešams sašķeldot bezdarbnieku vai skolēnu cirstos krūmus, un ir arī īsts Naukšēnu novada patriots. Personīgi man viņš šķiet ļoti piemērots šim pagodinājumam.»
Uz manu jautājumu, vai svinīgajam pasākumam ir gatavs, Ainis mundri atbild: «Hugo Boss uzvalks ir nopirkts, tāpat vajadzēja jaunu gādāt, un nu bija vēl viens iemesls ilgāk ar to nekavēties. Nupat biju Vācijā izraudzīties lietotu mežizstrādes tehniku un ciemos pie māsas, kas ar ģimeni dzīvo netālu no Štutgartes, tad arī to izdarīju, tā ka šajā ziņā viss kārtībā – ieradīšos Rīgas pilī atbilstoši etiķetei – melnā uzvalkā.
Par to, ko teikšu prezidentam, neesmu vēl domājis, nav zināms, vai vispār tikšu pie vārda. Man jau šķiet, ka visi mūsu prezidenti pārāk daudz pakļaujas oligarhiem un partijām, līdz ar to viņiem pārāk maza teikšana.
Pats vēl biju jauns, kad sākās Atmoda, bet Latvijai vēlētu – dabūt atpakaļ to iedvesmu, kāda bija tolaik, pamainīt kursu, lai vismaz kaut ko no tā, kas pa šiem gadiem aizgājis greizi, izpārdodot zemes un mežus, saglābtu atpakaļ. Es jau īsti nevaru raudāt par to, kas noticis valstī pēdējos 25 gados, bet pensionāriem un skolotājiem neklājas viegli, vai kas mainīsies, nav zināms. Jauna valdība gan drīz būs, bet parasti cerības uz jauno ātri vien izbeidzas. Par vēlēšanu iznākumu daudz nebrīnos, jutu jau, ka kaut kas traks būs. Cerība uz pārmaiņām ir, bet jautājums – kā viņi to valdību saveidos, kurš būs premjers. Nevar jau teikt, ka viss bija slikti, vairāk jau bija labā, bet daudzas lietas tomēr sanāca ne tā, kā vajadzēja.»
Aiņa uzņēmējdarbība turpinās ierastajā ritmā: «Plānotajai graudu kaltei sniegsim iekšā jauno projektu, tā ka lielas virzības uz priekšu pagaidām nav, bet kalte, kamēr pieejamas Eiropas naudas, jāceļ – nav variantu. Ziemas sezonā pievēršamies vairāk mežizstrādei gan savā mežā, gan palīdzot citiem izzāģēt, aizvest. Kaimiņiem ir jāpalīdz, tehnikai nav jāstāv, pēc tam var rēķināt, kurš kuram ko maksās – tā mēs te darbojamies.»
Bet par nākamās simtgades pilsoni tētis atklāj, ka par dzimumu vēl neesot interesējušies: «Mums jau ir gan – gan, tā ka mēs gaidām vienkārši bērniņu.»
AINIS DUKURS. Ārijas Romanovskas foto
«Liesmas» pielikums «Ziemeļvidzemes līkločos» ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.