«Ne ikkatrs, kas uz mani saka»

Pirms galvenā notikuma slaidos atdzima Rūjienas pagātne, kas atklāja kādreizējā mācītāja Roberta Slokenberga laiku, – viņam atzīmējām 120. dzimšanas dienu un atkārtotas grāmatas Haralda Biezā sakārtojumā «Ne ikkatrs, kas uz mani saka» atvēršanu. Līgas Siliņas prezentācijā un atraktīvajā stāstījumā iepazinām īpašu personību, kas savā laikā pavēra skolēniem ceļu uz labu izglītību un virzīja ticībai, jo uzskatīja, ka draudzes nākotne atkarīga no jaunatnes, tāpēc nodibināja privāto pamatskolu. Tā ātri kļuva par paraugu Ziemeļvidzemē, tāpēc to pārņēma valsts un pašvaldība savā gādībā, un direktoram skolas celtniecībā ieguldītie personīgie līdzekļi tika atmaksāti.

Kas notika Rūjienā pēc R. Slokenberga aiziešanas mūžībā? Klīda slepeni nostāsti, fabulas un leģendas, bet kā bija īstenībā, to L. Siliņa centās atklāt kopā ar mācītāja dēlu Māri un viņa tēva skolnieci Maigu Volkovu. Atmodas sākumā ciemos uz Rūjienu atbrauca M. Slokenbergs (Halstavikas skolas direktors Zviedrijā). Tas bija sākums abu skolu sadraudzībai, un katru gadu viens Rūjienas vidusskolas 12. klases absolvents gadu tur vēl mācījās. Kad Līga sāka darbu muzejā, viņa uzklausīja rūjieniešu stāstīto par mācītāju Slokenbergu. Dzirdētais tika pierakstīts, meklēti senākie preses izdevumi, un tā pamazām radās interese par viedo cilvēku. 1996. gadā Latvijā uz Sesavu tika atvestas urnas ar mūžībā aizgājušo Slokenberga un viņa kundzes pīšļiem. 1997. gadā ar skolotāja Edmunda Rumbas iniciatīvu Līga sarīkoja Draudzes skolas salidojumu. Un tad viņa meklēja ceļus, kā saglabāt piemiņu. Sākās kā epopejā, kad nolēma Ļeņina bisti pārkausēt un izveidot pieminekli R. Slokenbergam. Līga 370 kg smago ļeņinekli veda uz Rīgu, tur apsolīto naudas vērtību devalvēja līdz minimumam, un tā to veda atpakaļ uz Rūjienu. Beidzot ziedojumu ceļā izdevās savākt līdzekļus, palīdzēja arī dēls Māris, un piemineklis 1998. gadā, tēlnieka Andra Vārpas veidots, tika uzstādīts pie Rūjienas vidusskolas, kur agrāk atradusies R. Slokenberga dibinātā skola.

Māris Slokenbergs (bijušais Rīgas Ekonomikas augstskolas prorektors) dalījās atmiņās par sakaru ar Rūjienu no piecu gadu vecuma, par prasīgo tēvu, kurš mūžībā devās tad, kad Mārim bija 21 gads. Kā mecenāts viņš palīdzējis arī baznīcas labiekārtošanā. Par to, ka R. Slokenbergs tā laika skolēniem ir bijis daļa no viņu dzīves ne tikai ceļā uz izglītību, bet arī cieņas veidotājs cilvēcības izpausmēs, atmiņās dalījās vienīgā vēl starp mums – 94-gadniece Maiga Volkova. Viņa kā skolniece nepārtraukti apbrīnojusi skolas vadītāja, ticības mācības skolotāja un mācītāja degsmi, ko pārņēmusi savā dzīvē un realizējusi, aizsaules ceļos izvadot 3360 nodzīvotus mūžus.

Jaunā grāmata, papildināta ar vairāk foto un dokumentālajām liecībām par R. Slokenbergu, aizņem 344 lappuses, un, tikai to izlasot, var uzzināt laiku no 1929. gada 25. aprīļa, kad ar 1482. numura rakstu Baznīcas virsvalde apstiprināja viņu par Rūjienas Ziemeļu draudzes mācītāju. Tad R. Slokenbergu nodēvēja par vētras putnu ar pieredzi, kurš ieradies no Džūkstes savos labākajos gados, pēc dabas straujš, impulsīvs, jūtu bagāts un atklāts pret visiem. Skumjš ir laiks, kad viņš atstāj Rūjienu 1942. gada vasarā un Slokenbergu ģimene dodas uz Zviedriju, vēlāk uz Angliju. Tagad rūjieniešos piemiņa par spilgtu sava laika personību ir saglabāta.

Grāmatas pirmpublicējums izdots «Ziemeļblāzmā» 1975. gadā, bet atjaunotais izdevums «Jumavā». Apgāda pārstāvis piedalījās grāmatas atvēršanā un pateicās Rūjienas domei par materiālo atbalstu. Fotogrāfijas izmantotas no M. Slokenberga personīgā un Rūjienas izstāžu zāles arhīva. Grāmata izdota ar Haralda Biezā fonda un Andra Abuča piekrišanu.

ATMIŅU GAISMĀ. No kreisās – Rūjienas novada domes priekšsēdētājs Guntis Gladkins, Roberta Slokenberga dēls Māris Slokenbergs, Roberta Slokenberga skolniece Maiga Volkova, Rūjienas novada domes izpilddirektors Ivo Virsis, Rūjienas izstāžu zāles vadītāja Līga Siliņa, Kultūras un tūrisma centra vadītāja Guna Ķibere. Ulda Rusmaņa foto