Mana dziesma
Atceros: kad mācījos Salacgrīvas vidusskolā, mūs, grupu skolēnu, uzrunāja par iesaistīšanos pūtēju orķestrī. Sākām mācīties, un ne bez sekmēm. Pēc dažiem mēnešiem jau spēlējām skolas pasākumos, pēc gada piedalījāmies rajona dziesmu svētkos.
Strādājot sovhozā par mežsargu, man reizēm arī nākas uzspēlēt deju grupā.
Un tad — mācības Jelgavā, neaizmirstamajā Lauksaimniecības akadēmijā, Mežsaimniecības fakultātē. Jau nākamajā gadā mēs, grupa studentu, papildinām akadēmijas vīru kora rindas. Ātri tiek apgūts plašs repertuārs, un dziedam pašu mājās un apkārtējos rajonos.
Mani uzrunā arī akadēmijas deju un dziesmu grupas "Kalve" vadītāja — par dziedāšanu grupā. Darba daudz, jāmācās visu deju pavadījumi. Kāds tad ir deju pavadījums? Mēs, puišu un meiteņu grupa, dziedam, un mūsu talantīgā Maruta uz klavierēm piesit melodiju un ritmu.
Nu mācības arī jāapgūst. Ciemojamies Rīgas augstskolās. Tiekam uzaicināti uz Liepājas Pedagoģiskās akadēmijas sieviešu kora jubileju. Kad meiteņu deju orķestra dalībnieces aiziet pārtraukumā, mūsu diriģents ātri vien noorganizē puišus orķestrantus. Paliek kontrabass bez spēlētāja, un diriģents liek man ķerties klāt. Tā jau ir otrā reize šādā situācijā. Raustu diezgan pamatīgi tās stīgas... Kad esam brīdi spēlējuši, seko neliels pārtraukums. Pie manis pienāk akadēmijas mūzikas katedras pasniedzējs un teic, ka viņš palīdzēšot noskaņot instrumentu. (Domāju gan, ka uzaicinās nolikt instrumentu...) Bet nu jau jūtos kā īsts kontrabasists.
DZIESMU SVĒTKOS. "Baltie bērzi" pēc koncerta "Klusums reiz par tautu tapa" 3. jūlijā Rīgas cirka telpās ar koncerta vadītāju Jēkabu Reini. Foto no personiskā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv