Mammas ir kā tilts. II
Šī stāsta pirmo daļu izstāstīja bērnu invalīdu mammas. Viņas atzina, ka grūti bijis reiz sadzīvot ar domu, ka tavs bērns nekad nebūs tāds kā visi. Šī apzināšanās vecākus grauž un lauž, bet, kamēr rit īpašā bērna bērnība, ir arī zināms miers, jo viņam ir vismaz bērnudārzs un skola, kur mācīties. Lielākā salūšana ir priekšā.
Aizejot uz bibliotēku, ja vien nav konkrēta mērķa, kādu grāmatu gribas paņemt un izlasīt, tu vari staigāt gar plauktiem un meklēt to, kas uzrunā. Pirms pāris nedēļām nevilšus pamanīju — «Likteņa loterija». Nebija tur runas par laimes ratu un vinnestiem... Ilze Dreifelde izstāstījusi pieredzi, kā bijis būt līdzās hroniski slimam bērnam 16 gadu garumā. Viņas puisītis tagad devies aizsaulē, bet mamma viņa dzīves laikā paspējusi izmācīties par psiholoģi, mākslas terapeiti, lai spētu būt dēlam tuvāk, vairāk viņu saprast un tagad jau atbalstīt arī citus vecākus, kuri diemžēl šajā pasaulē saskaras ar ko līdzīgu. Ilze dalās ar profesionāliem padomiem un personisko pieredzi.
Un tad es domāju, ka arī Artūra, Zanes, Lauras, Toma un vēl daudzu bērnu mammas, kuras dzīvo tepat mums līdzās, kuras manās profesionālajās gaitās izdevies iepazīt, ir piedalījušās līdzīgā likteņa loterijā. Viņas ir izvilkušas īpašu lozi un no sirds vēlas vien to, lai viņu īpašajiem bērniem būtu īpaši laba dzīve. Starp citu, cilvēkus cienošā sabiedrībā tā tam arī vajadzētu būt.
Trūkst pēctecības
Ja bērns ar jauktiem attīstības traucējumiem, ar mācīšanās grūtībām ir varējis pamatizglītību iegūt vispārizglītojošā skolā, tad kaut kā, bet ar kopējiem ģimenes pūliņiem, ar speciālistu un pedagogu atbalstu ir izdevies šim 16, 17 gadus vecajam puisim vai meitenei saglabāt platu iespēju ceļu, ko darīt līdz pilngadībai un to sasniedzot. Pabeidzot parasto skolu, pusaudzis var censties mācīties kādā profesionālajā mācību iestādē.
Situācija zīmējas citāda, ja bērnam, mazam esot vai pieaugot, ir noteikti garīgās attīstības traucējumi. Tad iespēju ceļa platums tiek apgriezts saknē. Speciālās izglītības iestādes esot gatavas iet izaugsmes un pārmaiņu ceļu, lai bērni, kuri ieguvuši pirmsskolas izglītību speciālajā pirmsskolas iestādē, pamatizglītību speciālajā skolā, varētu tālāk mācīties arī pēc 9. klases, vai, ja šo iespēju neļauj bērna veselības traucējumi, atrast sev piemērotu nodarbošanos, piemēram, strādāt sociālajā uzņēmumā. Te gan jāpaskaidro, ka speciālās izglītības mācību iestādes jau daudzus gadus centušās veidot dialogu ar valsti, pašvaldībām un tas nav gluži labi sekmējies, bet pašlaik tiekot nopietni domāts gan par tiem Valmieras un novadu jauniešiem, kuri mācās Valmieras Gaujas krasta vidusskolā, gan par tiem, kuri jau pēc mēneša saņems izglītības dokumentu Ziemeļvidzemes internātpamatskolā.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv