Mammas ir kā tilts. I

Rakstot par to, kā savu dzīvi vada ģimenes, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām, ierasti ir nedaudz savāda sajūta. Pirmkārt, ir ļoti grūti rakstīt par to, ko tu nekādi neizproti līdz galam, apzinoties, ka simtiem lasītāju šo vecāku sajūtas arī nesapratīs līdz galam. Ir lietas, kuras tu neizdzīvojot neapzinies, un tu tikai vari pateikties Kādam, ka tā. Otrkārt, ir ļoti iedvesmojoši rakstīt, jo ļoti bieži šie cilvēki, kas sešus, sešpadsmit, četrdesmit sešus gadus ir dzīvojuši ne tās vieglākās dienas, ir sirdī ļoti gaiši. Un bieži, ja vien liktenis to ļāvis, izaudzinājuši arī labus bērnus. Cits, protams, ir jautājums, vai šie bērni, mazi būdami un izauguši, šķiet gana labi skolai, darba vietai, sabiedrībai un Latvijai. «Iespējās, domājot par bērnu ar īpašām vajadzībām dzīvi pēc skolas laika, Latvija un tās sabiedrība joprojām ir bērna autiņos,» tā saka to bērnu mammas, kuru atvašu invaliditāte ir gan acīm redzama, gan neredzama. Bet tas nenozīmē, ka tās nav.

Treškārt, ir svarīgi par šīm mammām uzrakstīt, jo viņu domas par izdzīvoto briedina dvēseli. Ja vien ir vēlēšanās izlasīt kaut ko vairāk par vakara romānu ar laimīgām beigām.

Un ceturtkārt, ir jāraksta arī tāpēc, ka mammas «Liesmai» uzticējās. «Ir jāpastāsta, kā mūsu bērniem klājas, jo bērnu ar invaliditāti apkārt nav maz. Ziniet, nav maz arī mammu, kuras gadiem ar visu tiek galā,» tāda bija viena no vecāku domām.

Teikšu tā, ka parasti žurnālisti meklē laiku un vietu, kad konkrēto problēmu cilāt, kad situācija saasinājusies, kad pieņemti kādi labi vai ačgārni lēmumi valstī. Pašlaik cita konteksta it kā nav, ja vien ne deinstitucionalizācija. Process, kad sabiedrībai tiek skaidrots, kāpēc cilvēkiem un bērniem ar invaliditāti jābūt mūsu vidū, un valsts un pašvaldības tiek uzrunātas veidot infrastruktūru un atbalsta pasākumu programmas tā, lai mazāk cilvēku mitinātos invalīdu namos, sociālās aprūpes centros, pansionātos, bet biežāk būtu mājās un ģimenē.

Mammas, kuras runājās ar «Liesmu», nekad nav pat iedomājušās, ka varētu savus īpašos bērnus nodot valsts aprūpē. Viņas gadiem visu darījušas pašas, tāpēc drīkst savā viedoklī paust prieku un dusmas, drīkst būt emocionālas un racionālas. Viņas var vērtēt un pārvērtēt, jo ir un turpinās būt tas nesalaužamais tilts savu bērnu dzīvē.

NEPĀRVARAMS ŠĶĒRSLIS var būt pāris centimetru augsts slieksnis cilvēkam riteņkrēslā. Arī veselais kājāmgājējs aiz tā var aizķerties un klupt. Ir ļoti dažādas invaliditātes, un vecāku sirds par bērnu invalīdu rītdienu Latvijā ir izmisuma pilna. Foto no veselam.lv