Mākslinieka nāves simtgade
Tieši pirms simts gadiem, 1915. gada 20. augustā, mūžībā aizgāja Teodors Ūders. Raugoties no mūsdienu augstumiem, mākslinieka atstātais mantojums, viņa dzīves laikā paveiktais ir patiesas apbrīnas vērts. Skatoties viņa atstātos darbus un lasot mākslinieka rakstīto, mums ļauts aizdomāties par Teodora Ūdera paveiktā apjomu un kvalitāti. Vispirms rodas jautājums: vai šodien mēs varētu dzīvot un strādāt ar tik lielu vērienu? Arī tajā laikā to spēja vien retais.
Teodora Ūdera fanātiskais cilvēciskais spīts, mākslinieka talants un apbrīnojamās darbaspējas ir vainagojušās ar noskaņā robusti reālistiskiem un saturā simboliski daudzslāņainiem ogles zīmējumiem, kas savā būtībā ir monohromi gleznojumi. Šajos darbos viņš centies formulēt latviešu identitātes būtību, zīmējumi ieguvuši gluži kā etalona statusu latviešu tautas (zemnieka un zvejnieka tēla) dzīves, rakstura un darba mīlestības attēlošanai mākslā. Tādēļ mākslinieks bieži dēvēts par mūsu tautas spēka un likteņa paudēju. Vienlaikus viņš dēvēts par lielu, apdāvinātu īpatni, kurš ir viens no noslēpumainākajiem latviešu māksliniekiem, un it kā vienmēr palicis mazliet ēnā. Kas viņš īsti bija, kā dzīvoja un ko domāja?
Teodors Ūders ap 1912.gadu. Jura Vītola foto no Valmieras muzeja krājuma.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv