Māja, kas pilna dzīvības un mīlestības

Par to pārliecinājāmies jau pie pašām ārdurvīm, kur mūs sagaidīja nu jau četru nopietni ņemama izmēra suņupuiku saliedētais mūris. Nereāla sajūta! Kad beidzot tikām pa durvīm iekšā, laipnie sagaidītāji tā kā sadalījās, no viesiem izvēloties sev draugus. Bulmastifs Kenets, no kura sejas var nolasīt visas suņa emocijas, izvēlējās mani un, par sevi atgādinot, ik pa brīdim piebikstīja ar ķepu. Pametot acis apkārt, centos novērtēt, kas tad te, pirmajā stāvā, no jauna. Re, vienā akvārijā peld sarkanīgas zivis. Tās esot uz ziemu ienestas no āra baseina, tagad dzīvo kopā ar četrām gadu vecām vardītēm, kas, zivis dzenājot un kožot tām astē, rūpējas, lai spuraines vairāk kustas. Lūk, nelielā terārijā mīt trīs Latvijas vēži. Pārtiekot no sliekām, motiļiem un foreļu barības. Tepat mītne jaunajam iemītniekam — kukurūzas lauka dzeltenajai čūskiņai. Rāpulīte Daigai pirms gada uzdāvināta apaļajā jubilejā. Ar saim­nieci jau saradusi, toties no mums, svešajiem, cenšas paslēpties. Izrādās, arī šī radībiņa māk dusmoties... Kopā ar čūsku terārijā dzīvo zirneklis — tarantuls. Pārcēlies uz dīķiBet kur tad te, virtuvē, iepriekš dzīvojušie bruņu nēsātāji? «Rupuču te vairs nav. Viens bija izlīdis no akvārija, nokritis no skapīša, atsities pret savām bruņām, pārstāja augt un palēnām aizgāja. Labi gribēdama, lai otrs rupucītis izaug veselīgs, vasarā to biju iznesusi saulītē pasauļoties. Kamēr ravēju puķudobes un pa brīdim rupucīti pieskatīju, viņš tomēr pamanījās nozust. Visur izmeklējāmies, beidzot pamanījām no dīķa izslieto galviņu. Rupucis tur visu vasaru arī nodzīvoja. Bija tāds žiperīgs kļuvis, ļoti labā apetītē iedzīvojies — barību, kā mājās, vairs nenācās likt mutē. Tā arī nepaguvām laikus izvilkt, bija ieracies dūņās, tagad jāgaida pavasaris, kad nāks no dīķa ārā. Šie sarkanausu bruņurupuči Latvijā dabā izdzīvo, un mūsējais āra apstākļos paguva aklimatizēties,» stāsta Daiga.