Liktenis mēdz neglaudīt
Jau 15 gadus Astrīda un Gunārs Cunski ir mazsalacieši. Rīdzinieki, kuri bēguši uz laukiem, lai baudītu dzīvi. Liktenis bija domājis citādi.
«Abi esam invalīdi, abi uz kruķiem, un es labi ja saprotu, kur kāju likt. Pirms četriem gadiem jūlijā nepilnas stundas laikā izauga balta migla acu priekšā,» tā Astrīda, kas bijusi pārliecināta, ka laukos vēl gadiem kalnus gāzīs, bet aiz muguras vairāki tuksnešaini gadi.
«Sākumā, jā, gribēju padarīt sev galu. Ārsts bija izrakstījis nervu zāles, domāju — nodzeršu visas. Biju salikusi uz naktsskapīša, bet suns mani izglāba. Tolaik Alta bija kucēns, grauza karotes, kurpes un ķēra visu, kas pagadījās ceļā. Kamēr cīnījos ar suni, baidoties, ka tas zāles nesagraužas, sliktās domas pārgāja. Likās — vai tāpēc pasaulē nācu, lai tik stulbi no dzīves atteiktos?! Izturēju. Bet ir tā: kamēr mums nebija Maijas, bija ļoti švaki. Mēs ne gājēji, ne braucēji, ne nesēji. Bija jādomā, kā tiksim līdz veikalam, kā dārzā kaut ko apdarīt, kā istabu uzmazgāt,» stāstīja Astrīda, bet Maija, kas kopš pērnā novembra uzņēmusies invalīdes kopējas lomu, sēdēja un klausījās.
DZĪVO TĀLĀK. Astrīda Cunska zina, kā ir tad, kad daudz tiek atņemts. Viņas recepte tālākdzīvošanai — spīts un sirds siešana pie tā, kas patīk, ko mīli. Klēpī Monika, pie kājām Alta.Jāņa Līgata foto