Liela straume skalo zeltu

Brasla no skatuves runā par svarīgo.  To pašu viņš mūža garumā darījis kino. Viņa radošajā kontā ir 15 spēlfilmas, vairāksēriju dokumentālā filma, asprātīgs latviešu valodas mācību seriāls.  Vara Braslas ieguldījums novērtēts un režisors saņēmis nacionālo kino balvu «Lielais Kristaps» par mūža ieguldījumu kinomākslā. Varis pirmoreiz kā režisors filmas uzņemšanas laukumā strādāja 1966. gadā, kad tapa «Noktirne».  Viņa kino straume nav apsīkusi, jo par nākamo filmu Varis pieklājīgi klusē, bet par filmu viņš sapņo. 

Ilgāk par pusgadsimtu darbīgi rosīties un radīt uz kino un teātra skatuves, — vai tas nav milzīgs izaicinājums? Es labāk jūtos filmas  uzņemšanas laukumā nekā teātrī mēģinājumu zālē, bet abi darbi ir interesanti, un abi darbi ir grūti. Bet man ir grūti nosaukt otru jūsu amata brāli, kas būtu darījis līdzīgi.  Kad Rīgas kinostudija sāka pēc kara darboties, tad nebija izglītoto  kino kadru. Pirms kara bija devušies emigrācijā vai likvidēti, jā,  nāca Neretniece, Māris Rudzītis, Varis Krūmiņš, bet tad arī filmas taisīja teātra režisori Leonīds Leimanis, Aleksandrs Leimanis, Imants Krenbergs, katrs savā laikā protams, bet arī man ir bijis tā, un gadiem tā gāja, ka mēģināju šeit teātrī un paralēli bija filmēšanas Rīgā.  Jūs aizdomājāties par 60., 70. gadiem, jo tādi bija apstākļi, bet sakiet, kāpēc tagad nav kino režisoru, kas iestudētu tātra izrādes, vai otrādi? Ir Viesturs Kairišs, bet vairāk nevaru uzmeklēt.  Jā,  tur jums taisnība. Profesija ir viena, bet specifikas ir dažādas pa visām līnijām. Ķinītī ir viss iekonservēts, kas ir, tas ir, bet teātrī ne tikai katrs iestudējums, bet katra izrāde nāk no jauna. Divas vienādas izrādes vispār nevar būt. Aktierim ir iesnas, otrs tikko precējies, tie taču ir dažādi garastāvokļi, izrādes nāk un skatās  dažādi skatītāji.  Profesija ir viena, bet veidi, kā rādīt, atšķiras. Mūža ieguldījums kino.  Burtiskā un saturiskā nozīmē. Vairāk nekā pusgadsimts, kas atdots kino. Virkne filmu un dažādos žanros. Latvieši jūs atpazīst pēc «Emīla nedarbiem» un «Ezera sonātes». Taču filmu ir daudz, un sajūta tāda, ka svarīgākais bija runāt par attiecībām. Kas kuru  saista, kādi mērogi, žanri. Regīna Ezera, kad boļševiki viņu tur vajāja, un teica, ka viņa tik raksta par ģimenes dzīvi, vīrieša, sievietes attiecībām, un viņai to pārmeta, tad Ezera, būdama ļoti veiksmīga vārda meistariene, gudri atbildēja, man tas pat kaut kur pierakstīts stāv: «ja runā par ģimenes sāpi, tad runā par Eiropas likteni.»

MANI DARBOS VAIRĀK INTERESĒ, kas notiek  ar cilvēku kādā viņa dzīves skaistā  vai traģiskā brīdī, vai ikdienā. Un es domāju: kamēr cilvēce pastāvēs, tas interesēs cilvēkus, tā kino un teātra režisors VARIS BRASLA. Matīsa Markovska foto