Levits: sociālā joma ir pamesta novārtā

Sāksim ar «preambulu». Jūs ar Sandru Kalnieti esat pastrādājuši lielu cūcību pret tagad valdošiem politiķiem. Šis ir viņu laiks, viņi visu izlemj — bet kā pagātnes rēgi uzrodas divi Atmodas aktīvisti. Vēl draņķīgāk, ka esat pietiekami jauni — vecuma marasmu nepiedēvēt. Latvijas izzagšanu un izpārdošanu arī nepiesiet. Abu karjeras ir veiksmīgas — nevar teikt, ka reiz izgāzāties, bet atkal raujaties pie varas.

«Vienotība» ir pat gatava lūgties Vairu Vīķi-Freibergu viņas ļoti cienījamos gados kandidēt vēlreiz, lai tikai nedotu iespēju Kalnietei. Attieksme gan premjerpartijā, gan Zaļo un zemnieku savienībā arī pret jums ir kategoriski noraidoša: viņš neder — viss, vairāk neko neprasiet! Vai pašam ir versija, kāpēc esat netīkams?

[..] Es saprotu, ka tagad katra partija virzīs tai piederīgu cilvēku. Manuprāt, tas ir tikai normāli, ka «Vienotība» piesaka savu kandidātu, Zemnieku savienība savu, Zaļā partija savu. Tikai jāvaicā: vai tā var nonākt pie rezultāta? Jo kaut kad vienai partijai ir jābalso par citas partijas biedru, un tas nav patīkami...

Taču jūs neesat Nacionālās apvienības biedrs!

Neesmu nevienas partijas biedrs, neesmu ne ar vienu saistīts. Tāpēc pieļauju, ka pēc tam, kad partijiskajiem kandidātiem neveiksies, koalīcija var vienoties arī par manu kandidatūru. Tad man jautās: vai esi ar mieru? Bet es pieņemu, ka tiktāl nemaz nenonāks, jo viņi var atrast sev pieņemamāku kandidātu. Tādu cilvēku, kuram varbūt nav tik noteiktu un skaidru priekšstatu par to, kādā virzienā valstij vajadzētu attīstīties, kāda politika atbilst vai neatbilst valsts interesēm. Viņš mazāk traucētu partijām. [..]

Teorētiski tāda iespēja — man kandidēt — pastāv. Minimāli. Mani priekšstati par to, kā jāattīsta valsts politika, nav tādi, ko demokrātiskas partijas nevarētu pieņemt. Tieši otrādi. Ja tās ir demokrātiskas partijas un virzītas uz Latvijas interešu pārstāvēšanu un stiprināšanu, tad radīsies interese pavaicāt: ko tad Levits par to domā?