Lauksaimniekam visdārgākais ir laiks
Šo aksiomu vairākkārt atkārto mans sarunas biedrs. Maijā viņam, Strenču apvienības Plāņu pagasta zemniekam, kurš kopā ar sievu Martu un četrgadīgo meitiņu Melāniju Grietu saimnieko savas dzimtas mājās Bēršos, kas pāris kilometrus no Jaunklidža Smiltenes virzienā, paliks tikai apaļi trīsdesmit. ĀRIS KAĢIS apdarījis priekšpusdienas darbus, tāpēc var atļauties garāku sarunu ar Liesmu par dzīvi laukos.
Tu vēl jauns puisis. Tagad jau visus jaunos velk uz pilsētu, vismaz attālināti strādāt, kad datoru var dancināt siltā istabā. Laukos darbs katru dienu un ārā...
Mani pilsētā neieliksi! Man nepatīk tie betona kalni (smaida)! Mani nevar uz turieni dabūt. Es pabeidzu Priekuļu tehnikumu, izmācījos par lauksaimniecības tehnikas mehāniķi, to laiku padzīvoju kopmītnēs... Labi, tie bija jaunības gadi, kuros cits uzsvars. Pēc tam pusgadu sabiju Jelgavā, kur mēģināju studēt, tur galīgi sapratu – pilsēta nav domāta man.
Kāpēc neturpināji studijas?
Ideju par akadēmiju apsvēru principā pēdējās dienās, kad vēl varēja iesniegt dokumentus. Man nebija viens pareizais priekšmets, kas bija vajadzīgs iestājoties, papildus pirms tam nebiju neko piemācījies klāt, tāpēc netiku tur, kur es gribēju. Es vairāk esmu tā kā dzīvniekmīlis, mani vairāk tā zootehnika interesēja... Inženieros tiku budžeta grupā, bet mani tā lauksaimniecības inženierzinātne, nu, nesaista tādā līmenī, lai es to studētu.
ZINĪGS LAUKSAIMNIEKS. Bēršu saimnieks uz sava jauktā ganāmpulka fona. Kaut kādā veidā savu vēlmi vairāk uzzināt zootehniķa lietās Āris tomēr ir realizējis, jo neklātienē Smiltenes tehnikumā pusotra gada laikā apguvis vetārsta asistenta arodu. Liekot to kopā ar lauksaimniecības tehnikas mehāniķa prasmēm, var teikt, ka savā saimniecībā viņš, lai kādi kūleņi arī gadītos tīrumā, pļavā vai lopu kūtī, allaž kā kaķis nokritīs uz visām četrām!
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv