Lai publikai nav garlaicīgi
Pie grupas Kantoris 04 esmu ieradies visai atbildīgā brīdī – vīri mēģinājumā pirms došanās uz korporatīvo pasākumu Dobelē atkārto Ziemassvētku un Jaungada repertuāru, jo, kā skaidro Armands Trambickis, – nedziedās taču ziemā Jāņu dziesmas, tāpat pie rokas jābūt dziesmu kladei, ja nu kāds paprasa, lai nospēlē Šalc zaļais mežs – visus vārdus galvā nepaturēsi.
Kantoris unikāls ar to, ka ar šo grupu kopš 1994. gada valmierieši visbiežāk – divdesmit gadus pēc kārtas – sagaidījuši Jauno gadu: tūdaļ pēc salūta pusvienos Kultūras centrā sākas balle, kas turpinās līdz pieciem rītā. Armands zina teikt, ka ziedu laikos rekords bijis 900 pārdotās biļetes, tagad labs rādītājs esot 400 – 500 ballētāju. Šajās reizēs tradicionāli uz skatuves aiz aizkariem tiek klāts garais galds, pie kura ar groziņiem gaidīti Kantora radi, draugi un arī draugu draugi, taču šogad būs viens no retajiem izņēmumiem, kad Valmierā spēlēs Džentlmeņu špagats, bet Kantoris 04 pirmo reizi Jauno gadu sveiks Brenguļos.
Aivars (basģitāra, balss): Īstajos Ziemassvētkos tagad neviens balles nerīko, padomju laikos astoņdesmito gadu beigās ar Raita Podziņa vadīto RCP kluba blici gan atceros, ka spēlējām Mironītī banketu, tolaik televīzijā rādīja pirmo Raimonda Paula Ziemassvētku programmu, dziedāja jauniņš Daņiļenko. Deviņdesmitajos bija tā, ka ballīšu maratons sākās 18. vai 19. datumā un turpinājās līdz 1. – 2. janvārim, izņemot 24. decembra vakaru, esmu saskaitījis, ka garākais bijis 16 reizes decembrī deviņdesmito beigās.
Armands (taustiņi, balss): Sanāk pusmēnesis, bet Vēja runa no Cēsīm lielījās, ka viņiem decembrī bijušas 21 vai pat 22 spēles. Visilgāk esam spēlējuši Jāņos Raunā pie bruģinieka – kā vakarā ap deviņiem sākām, tā sešos no rīta vēl maucām. Mūs tur publika nedaudz čakarēja, bet mēs jau beigās atkodām: bija palikuši kādi četri pāri, kas zvērēja – mēs dejosim! Taču viņi viltīgi – divi pāri dejo, divi dzer, līdzko dziesma beidzas, tā mainās. Tad nu teicu, ka tā vis nebūs – tā vēl Pēterdiena pienāks. Man tas Jānis saka: jūs jau švakie, Vēja runa līdz astoņiem rītā turēja, bet es viņam – nu, tad lai viņi arī spēlē! Vēl gara spēle bija Talsu gaļas kombinātā – deviņi taimi, bet tagad jaunās brigādes, vārdā nesaukšu, jau čīkst par četriem. Agrāk, ja tik vien spēlēji, tevi nemaz nelīga, pieci jau šķita par maz, reāli spēlējām piecus, sešus.
Harijs (vadošā balss, ģitāra): Reiz uztaisījām pārsteigumu publikai, pārtraukumā pa kluso samainoties ar Kokmuižas muzikantiem, kas spēlēja pie sevis Kocēnos, bet mēs šeit. Tā veselu stundu spēlējām viens otra vietā, diez vai vēl kāds kaut kur ko līdzīgu ir darījis. Vēl viens pārsteigums mums bija 20 minūšu popūrijs – uzlikām parūkas un spēlējām roku angļu valodā, tēlojot Bītlus, tām parūkām tepat pagrabā kaut kur jābūt, jo tā mēs spēlējām ne tikai Jaungadā, bet katrā ballē.
Igors (sitamie instrumenti): Bija parūkas, maskas, pižiki, vaļenki – viss kas, lai tikai publikai būtu interesanti. Armands vēl nometa kreklu un ar pliku vēderu, spalvaino krūti izriesis un parūku galvā, dziedāja Mīļā, mans kuģis tālu jūrā.
Harijs: Pirmajos gados tā aparatūra mums bija kāda nu bija – likām parastajā žiguļa piekabītē, tā braukājām gadus piecus, es brīnos, kā tā aparatūra gāja, jo dažbrīd ārā bija mīnus 20, tikai tents pa virsu, un tā maucām, kā mēs neiestrēgām kupenās – nezinu. Vienīgi Rūjienā 100 m no kultūras nama iestigām dubļos, bija jāsauc ugunsdzēsēju mašīna, kas pievelk klāt.
Aivars: No Kuldīgas, pa Ventspils šoseju braucot, uznāca baigais putenis, reizes piecas dabūjām stumt, pat lielie ceļi bija netīrīti.
Igors: Gadījās, ka, neceļā iebraukuši, atkabinājām piekabi, apgriezām mašīnu, pēc tam ar rokām apgriezām piekabi, kabinājām atkal klāt un braucām tālāk.
Harijs: Deviņdesmito sākumā uz ceļiem notika visādas laupīšanas, bijām nupat tikuši pie jaunas iekārtas, un es pirmais nopirku gāzes revolveri, ko vadāt līdzi, izgāju kursus, medicīnisko komisiju un saņēmu atļauju Nr. 1 Valmierā. Vienreiz, jautrā prātā braucot caur Strenčiem, sadomājām pašaudīties tāpat trokšņa pēc, jo raķešu mums nebija. Nevajadzēja ilgi gaidīt, kad atskrēja zemessargi un izgrieza mums rokas uz muguras, labi, ka viens no viņiem bija Igoram pazīstams un izdevās viņu pārliecināt, ka man tā atļauja tomēr ir, tikai aizmirsta paņemt līdzi, un mūs palaida vaļā, citādi līdz rītam būtu sēdējuši obezjaņņikā.
Aivars bija saskaitījis un aprēķinājis, cik mēs izbraukumos un tepat uz vietas esam izdzēruši minerālūdeni Mangaļi, sanāca vesela cisterna.
Igors: Līdzīgi kā Ķīnā iedzīvotāju skaitu aprēķina pēc patērētā sāls daudzuma.
Harijs: Domājam: ja reiz tik daudz esam nolietojuši, jāraksta vēstule, lai piešķir kādu štuku albumam vai jauniem instrumentiem, galu galā esam tik daudz viņu produkciju reklamējuši, visās ballēs stāstot, cik to esam izdzēruši, bet viņi pat neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt – kas tur viņiem tāds Kantoris.
Pagājušajā vasarā Harija Joniškāna izpildītajai Sidrabotajai rozei līdz uzvarai aptaujā Latvijas sirdsdziesma 2018 pietrūka nieka 4 balsu. «Mūsu sievas nenobalsoja, tāpēc arī palikām otrie,» ironizē paši muzikanti. Tomēr par šo relatīvo neveiksmi viņi pārāk neskumst: «Tiklīdz Amigo atteicās sponsorēt, tā busiņu uz gadu vairs 1. vietai nedeva. Es pārdzīvotu tikai tad, ja gar degunu aizietu busiņš. Jebkurā gadījumā klausieties paši, cik bieži radio programmās skan Sidrabotā roze un cik reti pirmās vietas ieguvējs Rikardions, kuru praktiski vairs nedzird.»
ARMANDS TRAMBICKIS Valmieras Kultūras centra pašdarbnieku svētkos. Foto no redakcijas arhīva
«Liesmas» pielikums «Ziemeļvidzemes līkločos» ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.