Labrītam dzīve par grūtu
Baiba no Ādažiem sociālajos tīklos bija pateikusi publisku paldies NATO karavīriem. Zināt, par ko? Par to, ka viņi, pusdienojot kādā vietējā ēstuvē un savā starpā runājoties, bija pamanījuši, ka sieviete kaut kā uz brīdi un vienlaikus netiek galā ar mazā bērna, somas un ēdiena paplātes nešanu.
Bet kāda ažiotāža sākās interneta komentāros! Vai tad izpalīdzības līmeni nosakot tas, ka karavīra forma mugurā, ka melna ādas krāsa, ka angļu valodā runājošais latviešu preilenei labāks nekā pašmāju zēniņi... Sieviete tikai pateica paldies, ka viņai izpalīdzēja tajā brīdī, kad tas bija vajadzīgs, un mazliet norādīja, ka vietējie tikmēr stūma vaigos un pat nepamanīja, kā jaunā māmiņa žonglē ar bērnu uz vienas rokas un kefīra glāzi otrā.Un šis noteikti nav vienīgais piemērs, kad bāleliņi var mācīties, cik svarīgi ir pateikt pašu parastāko: lūdzu un paldies! Gadījās kādā pirmdienas rītā būt mūsu pašu slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Viens cilvēks pie lodziņa tur strādāja, kādi desmit gaidīja. Visi gaidīja, bet pāris šūmējās. Ne sveiki, ne labdien, un kāds pavecāks tantuks aizspraucās rindai garām, izlamāja reģistratori, bet pats jau vien nebija sapratis, kas papīros rakstīts. Vienalga ar puspasauli neapmierināts aizgāja.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv