Labi gan, ka piedzimu!
«Mana piedzimšana nav bijusi īpaši vajadzīga, jo ģimenē jau trīs bērni bija. Ierados kā pastarīte. Labi gan, ka piedzimu, jo dzīvē, izrādās, ir tik daudz prieka, ka bija vērts piedzimt un dzīvot, lai to piedzīvotu,» – tā pirms savas 90. dzimšanas dienas, kas būs 14. aprīlī, teica bijušās Rūjas skolas direktore BROŅISLAVA PELŠA.
Kad norunātajā laikā ieradāmies Rūjas skolas kādreizējā skolotāju mājā, tagad Pelšu ģimenes īpašumā, pie pirtiņas ziedošajos pūpolos kamenes rosījās zelta zābaciņiem kājās, bet puķu dobēs bagātīgi bija pavēries pavasaris ar krokusiem, sniegpulksteņiem un meža zilo vizbuļu paklāju ceriņos. Saimniece laipni sagaidīja, dārzu izrādot un bērzu sulas piedāvājot. Istabā uz galda bija noliktas vairākas fotogrāfijas. Tās tad arī kļuva par pieturām mūsu sarunai.
Gaišās bērnu dienas
Mana dzimtā puse ir Varakļānos Stirnienes pagastā. Mātei vārdā bija Ilze, tēvam Salimons. Vecāko brāli sauca Jānis, otro brāli Pēteris, māsu Veronika, bet mani vecāki nezin kādēļ izvēlējās nosaukt par Broņislavu. Man tas nepatika. Kad reiz Baznīcas svētku loterijā vinnēju divas grāmatas par mūspuses muižkungu dzimtu un, ganos ejot, abus sējumus izlasīju, tad gan ar savu vārdu sāku sadzīvot. Grāmatas varone bija baronese Broņa. Man viņas dzīves stāsts likās iedvesmojošs. Vai tolaik, ganos no četru gadu vecuma pie radiem un pie svešiem ļaudīm ejot, varēju iedomāties, ka arī man mūžs tāpat kā baronesei Broņai sagādās vairākus pārbaudījumus? Lai arī vecāki nebija izglītoti un viņiem nebija lielas rocības, uzaugu gaišā, sirsnīgā ģimenē, kur valdīja saticība. Tēvs bija biškopis, viņš pašmācībā bija iemācījies lasīt un rakstīt. Arī es, klausoties, kā mācās brāļi un māsa, visu apguvu ļoti agri un viegli.
No Latgales uz Vidzemi
Kad pabeidzu vidusskolu, nekas cits neatlika kā meklēt darba un dzīves vietu patālāk no mājām, jo kara laikā māsa Veronika aizkūlās uz Vāciju, brālis Jānis, nevēlēdamies karot ne krievu, ne vāciešu pusē, bēguļoja, bet brālis Pēteris bija leģionā un nonāca krievu gūstā. Padomju vara šo apstākļu dēļ mūsu ģimeni nievāja un uzskatīja par puskulakiem, vecākiem pat zemi atņēma. Viņi šīs attieksmes dēļ pārvācās uz Lubānu, arī es sapratu – jātaisās tik prom. Meklējot darbu, uzzināju, ka skolotāju vajag Idus pamatskolā. Tā kā man bija vidējā izglītība, iestājos un studijas neklātienē uzsāku Cēsu institūtā, bet pabeidzu tās Daugavpilī.
Ar savu vīru Jāni Pelšu esam skolas biedri – vidusskolā mācījāmies paralēlklasēs. Patikšana bija abpusēja. Viņš studijas iesāka agronomos, bet ko neizdarīsi mīlestības dēļ! Studijas pameta, atbrauca pie manis uz Idus skolu un iestājās neklātienē Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Es studēju Vēstures fakultātē, Jānis biologos un ģeogrāfos. Idus skoliņā nostrādājām un nodzīvojām desmit gadus. Tur piedzima abi mūsu puisīši: vecākais dēls Dainis un jaunākais Guntis.
JUBILĀRE. Broņislava Pelša šopavasar savas mājas pagalmā. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv