Kultūras dzīves un savējo viducī

90 mūža un vismaz 60 aktīvos darba gados viens cilvēks tiešām var izdarīt daudz, arī izdomāt daudz, radīt daudz un citus uzmundrināt.

Tagad ir moderni rakstīt dzīves faktus un aprakstus, lai it kā konkretizētu veikumu, novērtējumu. Nellijas kundzes devums ir īpašs un, var droši teikt,  arī paliekošs. Daži fakti zināšanai:  Nellija Nurmika no 1954. gada līdz 1999. gadam bija Mazsalacas kultūras nama direktore, no 1990. līdz 1999. gadam LKF Mazsalacas kopas vadītāja un no 2000. gada līdz 2014. gadam Latvijas Kultūras fonda Ziemeļvidzemes biroja vadītāja.

Viņas veikums ir cilvēku un valsts novērtēts, jo Nellija jau 1979. gadā saņēmusi LPSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces goda nosaukums, tad saņemts Latvijas Republikas Ministru kabineta Atzinības raksts par pašaizliedzību un panākumiem strādājot Latvijas valsts un tautas labā (1995), viņa bijusi arī Latvijas Kultūrkapitāla fonda (LKKF) stipendiāte par Mūža ieguldījumu kultūrā (1999). 2000. gadā savējie viņu godināja kā Mazsalacas Goda pilsoni par mūža ieguldījumu kultūrā, bet 2009. gadā Nellija Nurmika saņēmusi valsts apbalvojumu – Atzinības krustu (V šķira).

«Liesma» lūdza Mazsalacas pilsētas bibliotēkas vadītājai Zanei Bergai uzrunāt vietējos, kas Nellijas kundzi pazīst labāk, kas zina viņu darbos, priekos un nedienās, lai pastāsta un labu vēl cilvēkam, kurš bijis gan darba audzinātājs, gan dzīves skolotājs, gan padoma devējs.  Paldies Zanei par ieguldīto darbu un paldies visiem, kas dalījās atmiņās un domās!

Šis ir vēstījums par to, ko par Nellijas kundzi domā savējie. Tie, kas mirkļus vai gadus bijuši blakus.

===

Maija Reinvalde, bijusī Mazsalacas pilsētas bibliotēkas vadītāja un bibliotekāre:

Nelliju es uzskatu par vienu no savas Dzīves Skolotājām. Mūsu sadarbība sākās pirms 40 gadiem, kad par manu ilggadējo darbavietu kļuva Mazsalacas pilsētas bibliotēka. Viņa uzrunāja, iedrošināja, aicināja, iesaistīja, paslavēja... Rezultātā radās daudzas interesantas pašu iestudētas dzejas kompozīcijas un citi literāri un ne tik literāri pasākumi, bagātinot manu radošo darbību.

Vēlāk, kad Nellija aizgāja pelnītā atpūtā no kultūras nama, viņa turpināja brīvprātīgi strādāt Latvijas Kultūras fonda Ziemeļvidzemes birojā Mazsalacā un turpināja iesaistīt savos pasākumos arī bibliotēkas darbinieces. Līdz ar datoru ienākšanu bibliotēkā sāku veidot bibliotēkas avīzīti «Literārās Vēstis», par ko viņa priecājās un bieži sūtīja arī savu informāciju, tādējādi paplašinot avīzītes lasītāju loku.

Šobrīd Nellija ir viena no man zināmajām čaklākajām Maijas avīzītes «Sirdsprieks» lasītājām (avīzīte pieejama elektroniskā veidā ar iespēju izdrukāt). Arī šobrīd viņa mani atceras, sūta sveicieniņus, piezvana, atrod labus vārdus...

PALDIES, NELLIJA! Veselību! Veselību! Veselību!

===

Inese Bērziņa- Avena, Mazsalacas vidusskolas kādreizējā skolotāja un direktore.

Nelliju Nurmiku pazīstu 30 gadus. Viņa daudzus esošos un bijušos mazsalaciešus uzrunājusi, mudinājusi attīstīt savus talantus. Sekojusi līdzi mazsalaciešu dzīves un darba gaitām. Milzīgu darbu viņa veikusi novada dzimtu ciltskoku izpētē un apkopojumā. Nellijas Nurmikas mudināti, daudzi Latvijas  literatūras un kultūras darbinieki bagātinājuši Mazsalacas novada kultūras dzīvi ar tikšanos, literāriem konkursiem vidusskolā.

Man personīgi šādi izveidojās sirsnīga sadarbība ar rakstnieci Skaidrīti Kaldupi un  dzimtu ciltskoku pētnieku Jāni Plūksnu. Esmu apbrīnojusi Nurmikas kundzes mātišķo rūpi, gadu desmitus uzturot profesionālus kontaktus ar kultūras praktikantiem. Priecājos par cilvēkiem, kuri pateicībā par viņas mūža devumu novada kultūrai  cienījamo kundzi atceras, palīdz, uzmundrina. Es vēlos pateikties īpaši arī vēl tiem, kuri man pastāsta par Nurmikas kundzes šodienu, kā viņa skaisti turas savos 90 mūža gados – Agritai Bērziņai, Inārai Blūmai un Silvijai Andersonei.

===

Agrita Bērziņa, Mazsalacas novada domes Sociālā dienesta vadītāja:

Pirmās tikšanās ar Nelliju Nurmiku bija pirms 30 gadiem, kad no Mazsalacas kultūras nama  apkārtējiem pagastiem, tostarp  arī Skaņkalnes pagastam bija dažādi uzdevumi –  viesu uzņemšana Lībiešu estrādē, kopīgie pasākumi  pie draudzes skolas Salaciešos.

Mazliet vēlāk – daudzie pasākumi LKF Ziemeļvidzemes birojā – Jāņu ielīgošana,  dzimtu saieti, Dzejas dienas, izstāžu atklāšanas – pēc viņas  visos sīkumos izdomātā un uzrakstītā scenārija,  nebija pieļaujama nekāda improvizācija.

Nellija – prasīga  pret sevi un citiem, ar lielām darba spējām,  arī tagad, kad veselība neļauj būt aktīvai, tomēr ar lielu interesi par visām norisēm pilsētā un pagastos, arī Latvijā. Viņas radītās, ar filigrānu rokrakstu rakstītās dienasgrāmatas ir liecības visām norisēm, kurām viņa dzīvo līdzi.

Vēlu – daudz baltu dieniņu! Un saglabāt to kultūras dzirksti vēl ilgi, ilgi!

===

Vija Gādiga, bijusī Mazsalacas Bērnu bibliotēkas bibliotekāre:

Iepazīšanās ar Nelliju man notika neklātienē, kad mācījos Mazsalacas vidusskolā. Kādā kora mēģinājumā skolotājs – diriģents  paziņoja, ka Kultūras namā esot jauna, traka direktore, kura liekot mums dziedāt kādā sarīkojumā, un neviens nevarot viņai atteikt (jāatceras, ka tolaik 50.-60. gados skolēni maz ņēma dalību Kultūras nama pasākumos, izņemot Oktobra svētkus un 1. Maija svinības).

Nellija ir kultūras cilvēks ar sirdi un dvēseli. Kādi tikai netika organizēti pasākumi ar iedzīvotāju iesaisti: kāzu gadskārtu atceres, darba jubilejas, iestāžu pastāvēšanas gadskārtas, tikšanās, diskusijas, jautro un asprātīgo pēcpusdienas utt.

Nellija bieži iegriezās pašdarbības kolektīvu mēģinājumos un uzklausīja vadītājus un dalībniekus. Jaukas bija izvadīšanas uz skatēm un izbraukumiem.

Nellija bija ne tikai nopietna sava darba veicēja, bet arī kopā ar pašdarbniekiem iesaistījās dažādās jautrās izdarībās.

Atceros vienu no daudzām: praktikante, režisore Inese precējās (cik skaisti bija noorganizētas kāzas!), bet ekskursijā pēc laulību ceremonijas Skaņajā kalnā nelaimīgi lauza roku. Inesīti nogādāja Rūjienā, kur ķirurgs roku salika. Jaunais pāris ar viesiem devās uz kāzu svinību vietu. Sēžam kultūras namā un spriežam, kā tur tagad viss noris, vai nebūs skumīgs pasākums. Tad tiek pieņemts lēmums: pārģērbties par filmēšanas grupu un doties turp, kaut nemaz īsti nezinām, kurp braukt. Ir jau vēls vakars, braucam ar dramatiskā ansambļa dalībnieka Aivara jauno mašīnu «Žiguļi» (7 cilvēki tajā ietilpām!), maldāmies, braucam pa neceļiem, tomēr īsi pirms mičošanas esam klāt. Nams gaišs, bet kluss. Dodamies iekšā ar savu izdomāto programmu, filmējam, intervējam. Jaunais pāris un viesi sarosās, sākas kņada un jautrība, notiek mičošana. Ineses un Ivara vecāki mums ļoti pateicīgi par dzīvīguma ieviešanu svinībās. Un tā nebūt nebija vienīgā ēverģēlība kopā ar pašdarbniekiem.

Nellijai novēlu veselību, veselību un vēlreiz veselību, jo tā viņai pašlaik visvairāk vajadzīga, vēlu turpināt veidot dienasgrāmatas par notikumiem sabiedrībā un personiskajā dzīvē.

===

Liene Apsīte, Mazsalacas pilsētas bibliotēkas Bērnu nodaļas bibliotekāre:

Nellija Nurmika katram cilvēkam liek justies ļoti īpašam un neaizvietojamam, vajadzīgam un gaidītam. Pat tādam «zaļam salātiņam» kā man. Par jebkuru sīku darbiņu vai palīdzēšanu vienmēr pateicībā ir  kartīte, balta roze, kāds saldumiņš, viss vienmēr ir īpaši noformēts. Pasākumu scenāriji jau tiek veidoti ļoti laikus. Katrā viņa pamana īpašas dotības un talantu, ko likt lietā. Vienīgi, ja iedosi mazo pirkstiņu, var gadīties, ka paņems visu roku... Veselību, veselību un vēlreiz veselību!

===

Taiga Eglīte, Mazsalacas vidusskolas absolvente, bijusī vēstures skolotāja:

Nellijas Nurmikas kundzes viss darba mūžs ziedots pilsētas kultūras namam, pilsētas kultūras dzīvei. Daudzie un dažādie pasākumi, darbs ar studentiem praktikantiem, –tas viss darīja bagātu, interesantu, rosīgu kultūras nama darba lauku.

Man personīgi spilgtā atmiņā palicis pasākums kultūras namā – «Mans pirmais darba gads», kurā mūs, jaunās skolotājas, kopā ar citiem jaunajiem speciālistiem no pilsētas uzņēmumiem sirsnīgi sveica, uzsākot darba gaitas.

Protams, ātri vien tikām iesaistītas kultūras nama pasākumos. Šeit jāatceras Nellijas veidotie Dzejas vakari, kuros arī man vajadzēja piedalīties, pie tam iepriekš izraudzīto dzejoli «atrunā» Valmieras teātra aktrisei Antonijai Jansonei. Tā bija mana pirmā lielākā debija pilsētas sabiedrības priekšā, protams, arī milzīgs satraukums. Atceros, ka šos Dzejas vakarus kuplināja tādi izcili Valmieras teātra aktieri kā Jānis Samauskis, Pēteris Lūcis. Kur tad vēl spilgtās Kultūras nama amatierteātra izrādes, pilsētas ielu svētki, pilngadības svētki, Jāņu svinēšana Lībiešu pilskalnā ar vietējā pūtēja orķestra spēlēšanu zaļumballēs un daudzkas cits!

Apbrīnojama ir Nellijas kundzes prasme pulcināt ap sevi gan kultūras ļaudis no tuvākas un tālākas apkaimes, gan ražošanas uzņēmumos strādājošos – galvenais, lai viņas iecerētais pasākums būtu interesants, veiksmīgs. Viņa nekad neaizmirsa arī pateikt paldies ikvienam, kurš palīdzēja īstenot vienu vai otru pasākumu.

Domāju, ka liela, neatņemama bagātība pilsētai ir Nellijas Nurmikas izveidotie dzimtas koki. Mazsalaca ir bagāta ar senām, plašām dzimtām, kas sazarojas ne tikai Latvijā, bet arī visā plašajā pasaulē. Milzīgs paldies par šo svarīgo ieguldījumu dzimtas koku izpētē, par tikšanās reizēm ar dažādiem dzimtas koku pārstāvjiem viņas izlolotajā Ziemeļvidzemes birojā Baznīcas ielā!

Tāpat paldies par daudzajiem albumiem-dienasgrāmatām, kurās atspoguļota plašā kultūras dzīve pilsētā caur fotogrāfijām, laikrakstu un žurnālu rakstiem. Pašlaik šie vērtīgie materiāli glabājas pilsētas Kultūras centrā un ir pieejami ikvienam interesentam.

Sirsnīgs paldies Nellijai Nurmikai viņas lielajā dzīves jubilejā! Lai arī turpmāk saglabājas dziļa interese par kultūras norisēm valstī un pilsētā, lai stipra veselība, un, protams, paldies par palīdzību, atsaucību, padomu pašreizējiem kultūras dzīves veidotājiem pilsētā.

===

Dace Jurka, Mazsalacas novada Kultūras centra vadītāja:

Gatavojot Nellijas Nurmikas 90. dzimšanas dienas notikumu, ļoti daudz pārlasu viņas savulaik apkopoto kultūras jomā, secinu, ka šobrīd mēs neviens nespētu šādos apstākļos vadīt savu darba dzīvi.

Mani 15 darba gadi, kas aizvadīti kopā ar Nelliju, bija pārsteigumu pilni. Tikai tagad saprotu eksdirektores centienus un manu vēlmi darīt vēl vairāk un radošāk. Kultūras ļaudis nekad nav lutināti ar atalgojumu, cilvēku izpratni par pasākumu sagatavošanu un izmaksām, daudziem licies, ka  visu jau var bez finansējumu. Un, tikai ļoti pacietīgi skaidrojot, varēja daudz ko realizēt. Nellijas radošā un nesavtīgā ziedošanās un atteikšanās no privātās dzīves, man šobrīd liekas kā mūža ziedojums Mazsalacas sabiedrībai un atpazīstamībai. Man ir svarīgs viņas viedoklis, jo Mazsalacas Kultūras centram, turpinot pēc Nellijas, bija jānotur latiņa tikpat augstu un jāaug. Ir labi, ka viņas radošais gars vēl nesnauž, bet mūs rosina, taču nu jau ar piezīmi: saudzējiet sevi, nedariet kā es. Bet domāju, ka, ja jau esam šo misiju izraudzījušies, tad ir divas iespējas – degt vai gruzdēt. Mēs degam, kā aktīvajā darba dzīvē to darīja Nellija.

«Mīļie, zelta baltie, vienīgie...; neiebrauktie kumeļi...;zaļie salātiņi...; metieties tik iekšā....; " šīs spārnotās frāzes ikdienā skanēja kā uzmundrinājums. Mēs gatavojamies un gaidām Kultūras centrā, lai atskatītos uz Nellijas darba dzīvi, satiktos ar praktikantiem, vienkārši sarunātos. Ticiet: ir vērts ieklausīties Nellijas Nurmikas teiktajā.

PRASĪGA PRET SEVI UN CITIEM, ar lielām darba spējām un interesi par norisēm. Kultūras dzīves notikumos Nellijas kundze vēl aktīvi iesaistījās pirms dažiem gadiem, tagad viņa seko līdzi Mazsalacas, novadu un Latvijas aktualitātēm. Foto no Mazsalacas novada pašvaldības

Izmantots materiāls,  ko sagatavoja Mazsalacas pilsētas bibliotēkas vadītāja Zane Berga.