Konkurss «Viena diena manā mūžā»

Jaunieši no 9. līdz 12. klasei individuāli vai grupās varēja veidot radošu darbu (rakstu, domrakstu, eseju, videosižetu, audiosižetu), iejūtoties jaunā žurnālista lomā un izveidojot īsu stāstu par vienu dienu kāda īpaša cilvēka mūžā, parādot šī cilvēka ikdienu un talantus, saskatot pozitīvo – par ko viņš priecājas, kādas ir viņa aizraušanās un brīvā laika nodarbes, kas viņam garšo, kādi ir viņa sapņi. Konkursa uzvarētāji tiks paziņoti 13. aprīlī. 

Ideja par dalību

Valmieras Viestura vidusskolas trīs skolēni – Roberts Briediņš no 11.c klases, Sanija Jansone un Kaspars Rozītis no 12.c klases – veidoja video stāstu par Valmieras Gaujas krasta vidusskolas audzēkni Raivi Gončaruku, kuru iepriekš nepazina. Jauniešus aizrāva konkursa ideja, kā rezultātā viņu veikums ir iekļuvis desmit labāko darbu skaitā un cīnās par konkursa galveno balvu. 

«Likās ļoti interesanti, ka vispār var iepazīt kādu sabiedrības grupu, kurā es ikdienā neesmu,» stāsta Kaspars, kas uzrunāja savus kopmītņu biedrus piedalīties Labklājības ministrijas konkursā. Viņš dzīvo Jelgavā, bet mācās VVV teātra klasē, tāpēc ik nedēļu nākas mērot lielus attālumus sabiedriskajā transportā, kuru laikā novērojis, kā sazinās nedzirdīgie un vājdzirdīgie. Jaunietim licies interesanti uzzināt, kā nedzirdīgi cilvēki veic dažādus uzdevumus un kāda ir viņu ikdiena. Konkursu viņš nejauši atradis sociālajos medijos. 

Uzrunājis Saniju un Robertu, un viņi ķērušies pie darba. Sākotnēji jaunieši pārdomājuši, par kādu cilvēku uzņemt video. «Vienā vakarā mēs domājām, ko labāk atspoguļot, kā labāk parādīt, jo ļoti daudzi cilvēki tiek atspoguļoti ratiņkrēslos un tiek parādīts, kā viņi spēj darīt dažādas lietas, sportot, dziedāt un dejot. Mēs atskārtām, ka Valmierā ir Gaujas krasta vidusskola, un izdomājām, ka varētu mēģināt parādīt tieši nedzirdīgo un vājdzirdīgo ikdienu,» min Roberts. 

«Mēs visi trīs esam no kopmītnēm, mācību telpā sanācām kopā. Kaspars ir entuziasts un ļoti enerģisks, viņš piedalās dažādos projektos, nolēmām kopā veidot video par vājdzirdīgo. Viņam nebija vēl idejas, par kuru, bet mēs nolēmām doties uz Valmieras Gaujas krasta vidusskolu runāt ar attīstības centra vadītāju Daigu Ramati, lai noskaidrotu, kuru mēs varētu intervēt un par kuru veidot šo video,» atceras Sanija. «Gājām iepazīties ar audzēkņiem, redzēt, kā viņiem notiek mācības un kas atšķiras no mums, kas neatšķiras. Iepazināmies ar Raivi, tad diezgan ilgā laikā mums tapa video. Lielākoties video tika filmēts vienā dienā, sekojot līdzi viņa vispiepildītākajai dienai, kas laikam bija trešdiena,» stāsta Roberts.

Jaunas zināšanas

Kaspara galvenais dzinulis dalībai konkursā bija uzzināt pašam ko vairāk par šo sabiedrības daļu, bet ar Sanijas un Roberta palīdzību viņi izveidojuši video, kurā izskaidro arī citiem, kā nedzirdīgie un vājdzirdīgie mācās un ka viņi lietas dara ļoti līdzīgi – brauc ar auto, apgūst mācību priekšmetus utt., ka viņi daudzējādā ziņā neatšķiras no dzirdīgajiem.

«Visinteresantākais bija tas, kāpēc viņi šķiet tik ļoti citādāki no mums dažos brīžos, – tādēļ, ka cilvēki ar runas spējām domā tekstuālā valodā, bet, ja cilvēks ir dzimis bez dzirdes, tad viņš domā zīmju valodā, kas ir daudz ierobežojošāka, tāpēc viņiem ir sarežģītāk mācīties,» tā Kaspars. Visiem trim jauniešiem  mainījās sākotnējās domas, un viņi ir gandarīti par paveikto.

«Sākumā likās, ka komunikācija būs diezgan sarežģīta un izdabūt informāciju no Raivja būs grūti un ies diezgan lēnām, bet patiesībā mēs pielāgojāmies viņam, runājām daudz lēnāk, un viņš pielāgojās mums. Cik es saprotu, ikdienā viņš ar saviem vienaudžiem sazinās zīmju valodā, bet ar mums runāja. Mēs pielāgojāmies un tā radām vidusceļu, un sapratāmies diezgan veiksmīgi. Es nezinu, vai kādreiz man būs iespēja izprast šos cilvēkus, bet tagad es zinu, kā komunicēt, un zinu paņēmienus, kā to darīt labāk. Mūsu sadarbība bija ļoti veiksmīga,» stāsta Sanija. Arī Roberta viedoklis par kurl­mēmajiem un nedzirdīgajiem video tapšanas rezultātā pamainījās: «Mēs visi dzīvojam diezgan lielos stereotipos. Piemēram, ja vilcienā ieraugi kurlmēmo, tev viņš ir kā bieds, tie žesti un tas viss atbaida cilvēku, un, ja tev šis cilvēks grib kaut ko paprasīt, tu negribi būt atvērts pret viņu. Iepazīstot šos jauniešus, redzam, ka viņi ir tādi paši kā mēs. Varbūt ir valodas barjera, jo mēs nesaprotam žestus un mīmiku tik labi kā viņi, bet Valmieras Gaujas krasta vidusskolā daudzi runā, kaut viņi no dabas ir vājdzirdīgi, bet viņiem ir dzirdes implants ausī, līdz ar to viņi ir spējīgi runāt un dzirdēt.

Pēdējā vakarā sākām pētīt, kas ir dzirdes aparāts. Pētot  skaņas, kā viņi tās uztver, mēs sapratām, ka nedzirdīgajam ar dzirdes apa­rātu skaņas uztvert ir ļoti grūti, jo frekvence kādās viņš dzird ir it kā robotizētas,» tā Roberts. Pētot pieejamos materiālus un video YouTube, viņi atskārtuši, ka vājdzirdīgs cilvēks ar dzirdes aparātu dzird tikai basus un nedzird melodiju, un skaņas ir līdzīgas kā šausmu filmās. Šo galveno atziņu jaunieši ietvēra arī savā video.

Jaunieši video tapšanas laikā bijuši arī aculiecinieki tam, kā citi jaunieši pret nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem izturas slikti un rupji, arī tas rada viņos bailes, uztraukumu un nevēlēšanos komunicēt ar kādu ārpus savu draugu vai paziņu loka.

Milzu darbs un gandarījums

Esot jau starp desmit labākajiem, jaunieši ir gandarīti. «Mēs trīs naktis pēc kārtas negulējām, bija uzņemtais materiāls, ko bijām filmējuši vairākas dienas, un notika video atlase. Laikam sarežģītākais bija tā montēšana. Papildus prieks, ka satikām šos cilvēkus un paplašinājām savu redzesloku.» Kaspars paturpinot: «Sajūta ir ļoti laba. Ir liels pārsteigums, jo vēl pirms pašizolācijas mēs bijām diezgan aizņemti cilvēki un tam tika veltīts ļoti maz laika, tāpēc ir diezgan liels pārsteigums.»   Video par savu tēti

Konkursā individuāli piedalījās Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas 10. klases skolniece Kate Jevdokimova, kas veidoja video par savu tēti, kurš pēc avārijas atrodas ratiņkrēslā. Kati uzrunāja latviešu valodas un literatūras skolotāja Sandra Krūze, kas agrāk bija Kates klases audzinātāja. Viņa par Labklājības ministrijas izsludināto konkursu pastāstīja pirms gaidāmās stundas. «Skolotāja teica: «Man ir konkurss, un tev tajā ir jāpiedalās. Tu redzēsi, kāpēc, bet tev tajā ir jāpiedalās.» Un skolotāja man iedeva to nolikumu. Parādīja, izstāstīja, un mēs izdomājām, ka es piedalīšos,» atceras jauniete. Video laikā viņa kopā ar tēti viesojās sporta zālē, Valmieras Mūzikas skolā, un tētis Katei rāda savu darba vidi un savus hobijus. 

«Man vienmēr ir bijis ļoti liels lepnums par to, kāds ir mans tētis, es vienmēr ar viņu ļoti lepojos. Šis video bija tas, ko es gribēju visiem parādīt. Ne ko pielikt, ne ko atņemt. Mēs pirmo reizi ar tēti skatījāmies šo video, man sariesās asaras acīs. Mēs abi bijām riktīgi priecīgi. Mums bija milzīgs prieks par paveikto, tajā video bija viss, ko es gribēju,» stāsta Kate.  Pēc video iesūtīšanas konkursam sekojusi neziņa, pašizolācijas dēļ desmit darbu izziņošana notika vēlāk, nekā paredzēts. Kate sazinājās ar konkursa organizatoriem. «Kad man uzrakstīja, ka desmit darbi ir paziņoti, uzreiz aizskrēju pie datora un to ieslēdzu. Kad redzēju, ka tur mana darba nav, bija tāda rūgtuma sajūta – šķita, ka vajadzēja tikt, un arī visi, kas video redzēja, teica, ka vajadzēja tikt un šis būs tas video, kas uzvarēs. Tā sajūta, ka tu tici, ka tiksi tālāk, un pamani, ka tava darba tur nav, bija ļoti bēdīga,» atceras Kate. Tāpat viņa vēlējās noskaidrot, kas ir tie kritēji, pēc kuriem veica vērtēšanu, tomēr, meitenei vairākkārt rakstot, viņa atbildi nesaņēma. «Tāpēc mēs ar ģimeni izdomājām, ka  ieliksim to video, kur vien var. Es ļoti gribēju padalīties ar to,» min Kate. Pašai vērtējot, kāpēc nav tikusi starp finālistiem, viņa pieļauj, ka pārējie darbi bijuši par jauniešiem, kuriem ir vajadzīga lielāka palīdzība un kuriem vēl visa dzīve priekšā, bet viņas tētim viss ir labi.

KATE AR SAVU TĒTI, kas bija video galvenais varonis. Foto no personiskā arhīva