Ko darīt pēc absolvēšanas?

Valmieras Valsts ģimnāzijas 12. klases skolniece Annija Anete Logina uzsver, ka noteikti studēs. Ilgstoši viņas sapņu vieta ir Rīgas Stradiņa universitāte. Jauniete ir no ģimenes, kas saistīta ar medicīnas nozari, tāpēc nolemts iet šajā virzienā, izvēloties rehabilitācijas jomu. Lēmumu izdevies pieņemt samērā viegli, jo jau kopš 10. klases izzināta nozare un apmeklēti dažādi pasākumi saistībā ar nākotnes profesijas izvēli. «Fakultātes izvēlei man palīdzēja RSU piedāvātās iespējas un apraksti, apmeklēju Atvērto durvju dienas un Ēnu dienas. Kaut kā pamazām trīs gadu laikā es līdz tam nokļuvu. Es tikai šogad apmeklēju Ēnu dienu, jo iepriekšējos gados Valmieras ietvaros neredzēju iespējas un šogad izlēmu par labu Rīgai. Atvērto durvju dienas bija tiešsaistē, katrai fakultātei atsevišķi, visu varēja darīt tiešsaistē, skatīties un uzzināt,» skaidro Annija Anete.

Lai arī jaunietei nav nepieciešams likt papildu eksāmenu, lai iestātos izvēlētajā fakultātē, viņa izlēmusi to darīt. «Tajā fakultātē, kurā es vēlos iestāties, man vajag gada atzīmi bioloģijā vai dabaszinībās, bet sevis dēļ es likšu eksāmenu arī bioloģijā, – ja nu tomēr izvēlos vēl kaut kur stāties bez tās fakultātes, kuru esmu izvēlējusies. Es labāk nolikšu bioloģijas eksāmenu, lai būtu tāds kā drošības spilvens, un tam esmu visu gadu gatavojusies,» tā Annija Anete.

Jauniete izjūt diskomfortu tuvojošos eksāmenu dēļ, jo attālinātā mācīšanās ir pavisam kaut kas cits nekā klātienē. Pietrūkst sarunu un iespēju neskaidrības pārrunāt ar skolotāju. «Visai Latvijai jau tā ir, tāda situācija nav man vienai. Protams, stājoties būs tā, ka līdz ar mani stāsies cilvēki, kas citos gados ir likuši eksāmenu, ne šogad, tad tie rezultāti būs nesalīdzināmi,» min  Annija Anete.

Valmieras 5. vidusskolas 12. klases skolniece Ieva Klūga stāsta: «Es eju kultūrizglītības programmā un, vēl pirms uzsāku mācības vidusskolā, biju pārliecināta, ka došos uz Rīgu un studēšu Kultūras akadēmijā vai koledžā. Tāds bija mans sapnis, bet pienāca 12. klase, un es ļoti apjuku, nesapratu, ko es gribu, jo man daudz kas dzīvē mainījās. Sapratu, ka Rīga mani biedē un es negribētu turp doties, lai gan domāju, ka kāda no kultūras profesijām man piestāvētu – pasākumu vadīšana vai veidošana. Es pēkšņi sapratu, ka būt skolotājam ir tas, ko es tiešām vēlos darīt. Šo es izdomāju, lai man nav jādodas uz Rīgu, tā vietā varu doties uz Latvijas Universitātes Cēsu filiāli un studēt par sākumskolas skolotāju.»

Karjeras plānu maiņu Ievai pamudināja stundas, ko viņa vadījusi pamatskolas skolēniem. Tas apstiprinājis viņas spējas, ko viņa nolēmusi attīstīt, mācoties pedagoģiju. «Man tiešām tas ļoti patīk, un es zinu, ja izmācīšos par skolotāju, es noteikti jebkurā gadījumā darbu atradīšu, jo skolotājs ir mūžīga profesija, arī pie šīs situācijas saprotu, ka tiešām bez skolotāja nekas nav iespējams,» tā Ieva.

Arī viņa norāda uz attālināto mācību lielo trūkumu, ka pietrūkst saskarsmes ar klasesbiedriem un skolotājiem, lai arī pastāvīgi notiek sarakstes un video zvani. «Matemātika nav mana stiprā puse, un man tur vajag īpaši paskaidrot. Ir piedāvāti ļoti labi aprakstīti uzdevumi vietnē uzdevumi.lv, bet tāpat tur ir aprakstīts citādāk, nekā mums visus šos trīs gadus ir mācījis skolotājs. Manī rodas tāda kā nesaprašana, kā tad tagad ir īsti pareizi, tomēr skolotājs vienmēr mēdz nomierināt, tiešām paskaidro visu sīki un smalki,» tā Ieva. Viņa norāda – ir patīkami, ka līdz ar skolēniem šobrīd mācās arī skolotāji, kā labāk lietas izdarīt tiešsaistē, lai tās būtu pieejamas visiem. «Man šķiet, tas ir jauki, ka skolotāji tā sadarbojas ar mums,» min Ieva. Tomēr bažas sagādā eksāmenu rezultāti, jo šobrīd nav iespējams kopā ar skolotājiem attīstīt prasmes dažos mācību priekšmetos, piemēram, angļu valodā, kur svarīgi ir trenēties runāt un pareizi lietot gramatiku gan mutvārdos, gan rakstiski.

Valmieras Viestura vidusskolas 12. klases skolniece Līva Ejuba ir no Gulbenes. Viņa norāda, ka mācību turpinājums, absolvējot teātra klasi, ir gana daudzpusīgs, viņa sev atklājusi jaunu profesiju, kas aptver viņai tik mīļu un saistošu jomu apvienošanu – mode, apģērbs un teātris. Jau 11. klasē ar skolotājas atbalstu viņa palīdzējusi darināt kostīmus skolas izrādei, bet lielāku atbildību un kopējo vīziju viņa izstrādājusi izrādei «Sapnis vasaras naktī». Lai arī tērpi netapa pilnīgi no jauna un daudzi no tiem tika atrasti humpalās un pārveidoti, jauniete ieturēja vienotu stilu. «Tas man pavēra profesiju kostīmu mākslinieks teātrī. Es sāku par to vairāk domāt un arī izmantoju šīs gada iespējas Ēnu dienā un braucu pie divām kostīmu māksliniecēm uz teātri. Skatījos, kā viņas strādā, kā daudz ko dara un kāda ir patiesā dzīve, lai nav tā, ka zinu to, ko izlasu intervijās, ka ir skaisti un labi,» tā Līva. Viņa tikās ar kostīmu māksliniecēm Annu Heinrihsoni un Ilzi Vītoliņu, kas pastāstīja par šīs profesijas ikdienas aizkulisēm, pozitīvajām un izaicinošajām pusēm, kas Līvu mazliet nobiedēja, bet reizē arī lika padomāt jau tagad par iespējamajām nākotnes grūtībām, arī par to, kā labāk sevi pieteikt darba tirgū. 

Viņas galvenais mērķis ir studēt Latvijas Mākslas akadēmijā programmā «Modes māksla», tomēr pirms tam ir jāatsvaidzina senāk mākslas skolā iegūtās prasmes, tāpēc pēc absolvēšanas Līva plāno iestāties Kultūras koledžā, lai apgūtu kultūras menedžmentu, un paralēli tam apmeklēt sagatavošanās kursus, lai pilnvērtīgi startētu Mākslas akadēmijā.

PAR SAVIEM PLĀNIEM: Ieva Klūga (no kreisās), Annija Anete Logina (augšējais labais stūris), Līva Ejuba. Foto no personiskā arhīva