Katru dienu pretim labajam

Baško dzimtā ar vārda un uzvārda pēctecību iekļaujas četras paaudzes, Jāzeps ir trešais. Izsekojam viņa stāstījumam, vērojot prezentāciju fotoattēlos. Abi vecāki ārsti, vectēvs Latvijas armijas ģenerālis (izdzīvojis triju iekārtu laikos), aviācijas virspavēlnieks. Savācot iespējamos materiālus, J. Baško izdevis par viņu grāmatu «Debesīs virs ienaidnieka» gan latviešu, gan krievu valodās. Otrs vectēvs Antons Balodis — Latvijas ārlietu ministrs prezidenta Gustava Zemgala laikā.

Dzīves izpratni sācis ar mammas paraugu, tēvu nav redzējis, jo viņš kritis Latvijas leģionā 1944. gadā. Pats saka, ka viņu audzinājusi tā laika iela un visu mūžu satiktie cilvēki. Lai puisis izaugtu par kārtīgu cilvēku, māte, būdama aizņemta ārstes pienākumos, viņu atsūtīja pie radiem Ēvelē. Ceļš kājām un dzīvošana Rencēnu vidusskolas internātā, lauku darbi: ar izkapti pļaujot, sienu dakšojot, grāvjus rokot, kūtis tīrot, norūdīja jaunieti. Šo laiku J. Baško raksturo ar īpašu cieņu par skolotāju pašatdevi, par lauku skolas jauniešu inteliģenci tieši viņa klasē, kurā vairākums bija zēnu, un par Salnīšu ģimenes atbalstu, kura pieņēma rīdzinieku.

Par ārstu mācījies Rīgas Medicīnas institūtā, nosūtīts strādāt Skaistkalnē, Bauskā, Rīgā. Stažējies Ļeņingradā (tag. Sanktpēterburga), Maskavā un Vācijā pie izciliem torakālās ķirurģijas profesoriem. Kad uzkrājis bagātīgu pieredzi, pats veidojis karjeras kāpnes: P. Stradiņa klīniskās universitātes Plaušu ķirurģijas nodaļas ķirurgs, tās nodaļas vadītājs, centra vadītājs, Latvijas Torakālo ķirurgu asociācijas prezidents, medicīnas zinātņu doktors, viens no vadošajiem speciālistiem valstī plaušu vēža, trahejas un bronhu ķirurģiskajā ārstēšanā, vadījis operācijas ārzemju ārstiem, Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis, arodtiesas priekšnieks. Vairāk nekā 120 publikāciju autors, līdzautors 5 monogrāfijām par darba specifiku. Veicis vairāk nekā 8 tūkstošus dažādas grūtības operāciju. 46 gadi aizvadīti ārsta precīzajā darbā. Par nesavtību un atbildību valsts viņu apbalvojusi ar Triju Zaigžņu ordeni.

Brīvajā laikā rastas iespējas darboties dzejnieka Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvotāju grupā. Bijuši sarežģīti 5. grūtības kategorija laivu braucieni, kāpts kalnos, aizrāvis orientēšanās sports, audzējis ziedus, kā prezidents darbojies katoļu studentu apvienībā «Dzintars», izaudzināti seši bērni. Ārsts dzīvo ar apziņu, ka savai Latvijai ir izdarījis ko labu, un tas paliek. «Perfekti visu izdarīt ir jāiemācās. Ķirurģija ir profesija, kas piespiež būt sakārtotam,» atzīst J. Baško. Tikšanās laikā seniors dalījās pārdomās par dzīves vērtībām — svarīgi iemācīties būt patstāvīgiem, steidzīgajā laikā ir jākopj  attiecības un riska momentos jāpiespiež sevi neapjukt.

Inta Pētersone atskatījās uz paveikto, jo mūžs aizskrējis vēstures un novadpētniecības  zīmē. Jau skolotājs A. Nagainis atbalstījis viņas izvēli mesties vēstures labirintos, tāpēc strādāts arī muzejos. Satikti un izjautāti tik daudzi un dažādi cilvēki, 33 gados pētīti valsts arhīvi, tulkoti senvācu un latviešu raksti, fotografēts un veidotas videofilmas, līdz sasniegts vēlamais. Enciklopēdijas, Rīgas ielas, Latvijas Brīvības cīņas, Rencēnu vēstures grāmatas, 15 dzimtu vēsture u.c. —  viņas mūža kontā. Pati par sevi plašāk pastāstījusi jau izdotajās grāmatās, ar ko esam pazīstami.

Abiem viesiem saikne ar pirmo skolu Rencēnos turpinās. Pēc tikšanās nostiprinājās pārliecība, ka nodzīvotajos gados visu laiku iets pretim labajam, tāpēc saules krāsās joprojām uzzied Jāzepa Baško un Intas Pētersones gājums.

RENCĒNU VIDUSSKOLAS LAIKA ABSOLVENTI — ķirurgs Jāzeps Baško un vēsturniece Inta Pētersone — skolas novadpētniecības muzejā