Katram gadalaikam savi adījumi

- 9.Decembris, 2021
Pilsētās un novados
Laikrakstā

Kad aukstums kož vaigos un Lauskis pārbauda pakšus, skapī meklējam pēc siltāka apģērba gabala, visbiežāk – kāda adījuma, tāpēc arī šajā saltuma periodā Naukšēnu pusē ciemojamies pie adīšanas meistares INESES ĶEZBERES, kura no galvaspilsētas pārcēlusies uz dzimtas īpašumu blakus ceļam, kas ved uz Nurmiem. Kamēr saimniece gatavo kafiju, cenšamies izdibināt, cik ilgi viņa jau dzīvo laukos.

– Pati šodien domāju – uz krusttēva māju braukājām, kad bērni vēl bija augoši, bet tagad viņiem jau 28 un 29 gadi. Ja viņš māju negribētu mums atdot, es būtu ar mieru dzīvot arī klētiņā. Tolaik, kad uznāca lietus, bija no šejienes jālaižas prom, jo ar ruberoīdu lāpītais jumts tecēja. Tad, kad bērni mācījās vidusskolas 9. klasē, ar vīru pirmo ziemu dzīvojām šeit. Pa vasarām kaut ko bijām pamazām darījuši, jo pirmajā brīdī skats bija tāds, ka vai vispār ir vērts kaut ko saglābt un taisīt – viss bija tik vecs un mazs, taču gribējās visu baltu ar lieliem logiem. Tagad droši vien domātu citādāk, jo man ļoti patīk pelēkās mājas.

Kā tad rīdziniekiem bija iedzīvoties tādos dziļos laukos?

Mans vīrs Vairis ir no laukiem, mācījies par traktoristu, taču pa lielam darījis visādas citas lietas, tostarp arī kopā ar mani adījis. Tad, kad pārvācāmies uz šejieni, bija doma, ka vienīgais dzīvnieks būs suns. Tagad esam tikuši līdz diviem suņiem, vienubrīd bija trīs kaķi, tagad palicis viens, bet otrs mūs apciemo – iekšā nenāk, bet ziņo, kad grib ēst. Vēl mums ir dažas aitas, jo gribējās pelēko vilnu džemperiem, un tagad arī ir pandēmijas vistas un pašiem savas olas.

VITRĀŽISTU PULCIŅĀ RADĪTS SARKANGALVĪTIS. Inesei ir plāns, ka virtuvē virs galda vajag tādu baltu zaru, kurā iekārt pašu darinātos putniņus, pielikt klāt lampiņas, lai prieks pašiem un ciemiņiem. Ārijas Romanovskas foto


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru