Karuselis
«Nav ne šodienas, ne rītdienas. Ir tikai pagātne, kas nemitīgi atkārtojas.» (Man nezināma autora pērle)
Viedie latvieši apgalvo: viss jaunais ir labi aizmirsts vecais! Lai arī divreiz vienā upē neiekāpsi, nepamet sajūta, ka dzīve rit pa apli, ne spirāli. Nu gluži kā vilciena modelītis, kas skrien uz riņķi kā vāvere ritenī. Cilvēki dzimst, mācās, iemīlas, šķiras, karo, nodod, melo, veic varoņdarbus — gluži kā pirms gadu tūkstošiem.
Tūristi apzīmē alu sienas gluži kā pirmatnējie senči. Modernie darbarūķi vergo tāpat kā važās kaltie līdzinieki. Filozofi bīda tās pašas idejas, kuru izpratnei Sokrātam nepietika prāta. Mūsdienu amazones, bruņojušās ar emancipācijas bultām, caururbj tēviņus tiesas zālēs. Senākā profesija arvien ieņem goda vietu profesiju klasifikatorā. Somālijas pirāti turpina kapteiņa Morgana nepabeigto darbu sarakstu. Mūsdienu gladiatori boksa ringā māca pretiniekiem skaitīt līdz desmit. Mēs joprojām esam patricieši un plebeji, ticīgie un saracēņi, augstdzimušie un bastardi, izredzētie un nepieskaramie, katoļi un pareizticīgie, kungi un kalpi. Mēs savu ienaidnieku galvas neduram uz mietiem, bet publiskai apskatei ievietojam Facebook. Mēs nojaucam nepareizos pieminekļus tāpat kā barbari. Mēs zvaigznēs meklējam atbildes gluži kā druīdi.