«Kaņepītēs» saimnieko atbildīgi

Guntara tēvs, tolaik zootehniķis, šīs mājas nopircis, dēlam atgriežoties no dienesta padomju armijā. Bija juku laiki, visi kaut ko ķēra un grāba. Guntars par Breša zemnieku nepaspēja kļūt.

Kā esat sadalījuši pienākumus?

Guntars:

Silvita atbild par klientiem, pasūtījumiem un piegādēm, informāciju sociālajos tīklos. Dēls Krists vairāk par tehniku, loģistiku, vadā preci uz Rīgu. Pamazām viņš apguvis visu, kas saimniekojot nepieciešams. Kā nekā traktorā sēdējis jau kopš dažu gadu vecuma.

Vai graudi pārstrādei tiek arī iepirkti?

Pamatā paši izaudzējam. Ir gan bijuši gadi, piemēram, aizpagājušajā gadā, kad bija sliktāka griķu raža, nedaudz piepirkām, lai nepazaudētu vietu tirgū. Zeme katru gadu pamazām nāk klāt, pašlaik apsaimniekojam 330 hektārus, no kuriem puse ir nomas zemes. Bioloģiskā saimniekošana notiek visā zemē. Šogad gan atļautas dalītās saimniecības, bet uz to nedomājam iet.

Cik produkcijas veidu saimniecībā tiek ražoti?

Graudaugi praktiski visi tiek pašu audzēti un pārstrādāti. Sanāk vairāk nekā 30 produkcijas veidi. Tas sasniegts pamazām. Ir arī jaunas idejas, bet ir jāpiemeklē nepieciešamās iekārtas, lai tās īstenotu. Jo vairāk produkcijas veidu, jo saimniecībai labāk. Sortimentam jābūt lielākam, lai saimniecība varētu pastāvēt. Patiesībā katru gadu pa kādam produktam nāk klāt. Piemēram, šogad nedaudz audzējām mārdadzi, bet no hektāra tik liela raža nesanāk, vajadzēja vairāk, tāpēc apvienojāmies ar citiem zemniekiem. Diemžēl mārdadzis joprojām stāv pie mums, jo vācieši mūs piemānīja. Meklēsim noietu citur. Mārdadzis gan pašlaik vēl nav pietiekami populārs. Novērots arī, ka pieprasījums pēc produkcijas veidiem mainās sezonāli. Piemēram, uz Ziemassvētkiem pērk pelēkos zirņus, vasarā vairāk miltus maizītes cepšanai.

Jūsu produkciju pazīst un novērtē arī citur Latvijā?

To piegādājam uz vairāk nekā 300 adresēm pa visu Latviju. Pieprasījums ir mazajām ceptuvēm, skolām, restorānu tīklam.

Uz tirdziņiem braucam ļoti reti, vairāk reklāmas nolūkos, lai izstāstītu cilvēkiem par savu produkciju, bet tas nav saimniecības iztikas avots.

Vai «Kaņepītes» zina arī aiz Latvijas robežām?

Jā, bet ārzemēs tās vairāk ir latviešu ģimenes, kurām mūsu produkciju piegādā kurjeri. Bet uz Norvēģiju pie mums ik gadu tiek piekrāmēts pilns busiņš – viena latviešu ģimene ar mums sadarbojas jau gadus desmit. Savukārt Berlīnē darbojas latviešu tirdziņš. Paši mēs klientus ārzemēs nemeklējam, viņi paši mūs sameklē.

Vai sadarbojaties arī ar citiem zemniekiem?

Graudaudzētājiem ir VAKS, bet mēs tajā neesam, jo tā ir komerciālajiem un lielajiem saimniekiem. Mēs savu produkciju paši pārstrādājam. Tomēr par sadarbošanos ar citiem zemniekiem laikam vajadzētu padomāt.

Pamanīju informāciju, ka par «Kaņepītēs» audzēto graudaugu miltiem ieinteresējies uzņēmums «H.A. Brieger» (kosmētikas produktu ražotne «Dzintars»).

Uzņēmums meklēja ļoti smalkus miežu miltus izmantošanai kosmētikas ražošanā. Viņi eksperimentē – jauna produkcija arī kosmētikas nozarē nerodas vienā dienā. Latvijā šādu miltu nav, tikai «Kaņepītēs», jo miežu miltus pārtikā praktiski neizmanto. Ar lielrūpniekiem eksperimentu vajadzībām šādus miltus nevar sarunāt. Centāmies dažādos veidos šos miltiņus malt, līdz pasūtītāji bija apmierināti. Ir arī citi projekti padomā, piemēram, kas saistīti ar selekciju – vasarai padomā projekts par zirņu audzēšanu. Lauku atbalsta dienests projektu jau apstiprinājis. To vadīs Agroresursu un ekonomikas institūts. Vairāki zemnieki zirņus audzēs, projektā piedalīsies arī zinātnieki. Ar zinātniekiem ik pa brīdim sadarbojamies. Esam gadu 200 vēža slimniekiem veduši bioloģiski audzētās auzas, piedaloties pētījumā par kuņģa un zarnu vēža apturēšanu ar bioloģiski izaudzētām auzām. Viss notika, rezultātu gan nezinām.

Ko dod šāda sadarbība ar zinātniekiem?

Mums pašiem tas ir interesanti.

Zemes pietiek?

Par zemīti jācīnās. Varbūt zemnieki paši vainīgi, vienam otru pārsolot izsolēs, pēc tam pašiem ar cenu netiekot galā. Cena jau ļoti augstu uzkāpusi. Mēs ar komerciālajiem ražotajiem nespējam cīnīties. Labi, ka ir vēl īpašnieki, kas zina savas zemes vērtību un kuriem svarīgāk, lai zeme netiktu sacūkota. Ir arī vecāka gadu gājuma īpašnieki, kuri par savu zemīti neprasa neko, lai tikai neaizaug un netiktu ar ķīmiju sacūkota.

Cik ilgam laikam jāpaiet, lai zemi uzskatītu par derīgu bioloģiskai saimniekošanai?

Eiropa noteikusi divu gadu pārejas periodu. Mēs šo laiku izmantojam, vai nu iesējot zaļmēslojumu, vai uztaisot papuvi. Notiek PVD kontrolpirkumi veikalā, brauc laboratorijas uz saimniecību, vasarā testē nogrieztās vārpas, paņem miltus, graudus uz analīzēm – atkāpes netiek pieļautas.

Pirms kara esam daudz runājuši ar Krievijas pārstāvjiem, un viņi teica, ka Krievijā visu varot nopirkt, arī pareizos dokumentus. Bet tie, kas grib īstu bioloģisko pārtiku, to pērk Eiropā. Savējiem neuzticas.

Esat novērtēti arī Latvijas mērogā.

Piedalījāmies konkursā «Sējējs», kurā esam saņēmuši atzinības balvu. Uzskatām, ka jau tas, ka bijām nominēti, daudz ko nozīmē.

Patīkams pārsteigums bija arī Valsts valodas centra novērtējums «Latviešu valodai draudzīgs uzņēmums» – tas gan par etiķešu noformējumu, gan mājaslapu. Patiesībā viss, ko saimniecībā darām, atbilst latviskai videi.

Diviem mūsu produktiem – auzu pārslām un rudzu pārslām – piešķirtas tiesības lietot preču zīmi «Radīts Valmieras novadā». Protams, priecājamies par to, bet gribētos, lai, pastāvot zaļajam kursam uz skolu ēdināšanu, kāds atcerētos, ka bioloģisko pārtiku bērniem iespējams iegādāties tepat novadā. Savus produktus vedam uz Rīgu, Balviem, Ikšķili, Siguldu, Ogri, Ādažiem. Valmierā savus zemniekus diemžēl neatbalsta...

SAIMNIEKS GUNTARS ANTONIJS PIE DZIRNAVĀM, kas pirms gadiem atvestas no Skandināvijas, kur tās bijušas paredzētas izmešanai, bet «Kaņepītēs» joprojām labi kalpo. Ārijas Romanovskas foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007