Kā mazam cinītim gāzt lielu vezumu. II

— Eiropas Savienībā ir trīs galvenās institūcijas: komisija, kas ar saviem ministriem vai komisāriem ir nosacīta valdība, parlaments, kurā darbojamies mēs, un Eiropas padome — dalībvalstis. Visa likumdošana nāk no komisijas, mums nav tiesību nākt ar likumdošanas iniciatīvu, taču jebkurš likums stājas spēkā tikai tad, kad parlaments un padome abi vienojas par kopīgu tekstu. Kas attiecas uz visām stratēģijām, direktīvām un regulām, parlaments ir pilntiesīgs likumdevējs — nu jau sesto gadu tā loma ir kā nākas nostabilizējusies.

Manuprāt, viens no galvenajiem izaicinājumiem Eiropai kopumā pašlaik ir drošība, ko apdraud Krievijas politika, — par to ik dienu varam pārliecināties TV ekrānos. Pusgada laikā mūsu Eiropas kolēģi, kas uzskatīja Krieviju par labu sadarbības partneri gan NATO ietvaros, gan atsevišķu valstu kontekstā, nu nākuši pie slēdziena, ka šis ir apšaubāms vai vispār nav nekāds  partneris, taču respektējams kā spēks, ar kuru jāsadzīvo. Te ir lielais bet, ka ES ir ļoti energoimportatkarīga, un lielākais naftas (35 — 37% apjomā) un gāzes (vairāk nekā trešdaļa patēriņa) piegādātājs ar augošu tendenci ir Krievija. Caur Ukrainu tiek piegādāta apmēram puse jeb 17% visas Eiropas patēriņa no šīs gāzes, tāpēc turienes notikumi visus reāli satrauc ne tikai Polijā un Baltijas valstīs un tiek vērtēti kā impērijas atjaunošanas mēģinājumi. Šodien (5. novembrī) notika seminārs tieši par Eiropas enerģētiskās drošības stratēģiju.

KRIŠJĀNIS KARIŅS.

Antas Kļavenieces (Iecavas Ziņas) foto