Jutos pārliecināta, startējot konkursā

Kā tava ikdiena pagāja iepriekš, pirms ārkārtas situācijas?

Es esmu Valmieras Viestura vidusskolas skolēnu pašpārvaldes prezidente, tāpēc ļoti liela ikdienas daļa aizgāja, plānojot dažādus pasākumus skolai, veidojot plakātus un vadot pasākumus un pašpārvaldes sēdes. Visvairāk laika pagāja radot jaunas idejas. Un vēl man brīvajā laikā patīk spēlēt tenisu, bet tas vairāk hobija līmenī. Mana sirdslieta arī ir teātris, tāpēc es spēlēju mūsu skolas Tautas teātrī «Sprīdītis». Žēl, ka šogad mūsu teātra festivāls paies attālināti, žēl, ka viss pārējais ir apstājies.

Ko skolēnu pašpārvalde dod skolai un pašiem skolēniem?

Man tā noteikti dod gandarījuma sajūtu, kad kaut kas tiek pabeigts. Jo tad, kad tu dodies uz gatavu pasākumu, vienkārši apsēdies, klausies un vēlāk dodies prom, ir pavisam citādāka sajūta nekā tad, ja tu esi  cilvēks, kas visu to ir gatavojis, — tad ir gandarījums par tevis un citu ieguldīto darbu. Arī tad tu labāk proti novērtēt dažādas detaļas, piemēram, scenāriju vai vizuālo  noformējumu. 

Mēs pašpārvaldē visus apmācām rakstīt scenārijus. Es uzskatu, ka tā ir noderīga prasme, jo scenāriju vajag ne tikai pasākumiem, tas noder arī dažādu sižetu veidošanā. Kā arī mēs iepazīstam skolēnus, jo skolēnu paš­pārvaldē darbojas jaunieši no 7. līdz 12. klasei. Varbūt ikdienā nesāk gaiteņos apstāties un parunāties ar citu klašu skolēniem, bet pašpārvaldē mēs sanākam kopā un varam dzirdēt, kā kurā klašu grupā iet. Septītajiem attiecīgi ir atšķirīgas problēmas no divpadsmitajiem, un tad ir sajūta, ka dažādu skolēnu viedokļus esmu uzklausījusi. 

Kā šobrīd skolēnu pašpārvalde mēģina tuvināties skolēniem, kamēr mācības notiek attālināti?

Pašlaik mēs plānojam dažādus attālinātos izaicinājumus. Mēs tikko izsludinājām skolēniem aicinājumu video formātā parādīt, kā viņi viens otru atbalsta gan ar mācībām, gan vienkārši ikdienā attālinātās mācīšanās laikā, vēl mēs arī plānojam maijam izveidot kalendāru, kur katru dienu būtu paveicams neliels uzdevums saistībā ar Viesturskolu vai mācībām kopumā, lai skolēniem būtu šī saikne ar skolu, lai vienīgā saikne nebūtu tikai ar datora palīdzību. Bet tas nav vienkārši.

Kā tev radās ideja par video Latvijas Valsts mežu konkursam?

Izlasot šī konkursa nolikumu, es sapratu, ka man ir nepieciešamās zināšanas un prasmes, lai es justos pārliecināta, piedaloties šajā konkursā, jo bija nepieciešams izveidot plakātu un video. Man ir pieredze darbā ar datoru, tāpēc es gan biju pārliecināta, ka varēšu izveidot grafisko plakātu, gan man arī ir draugi, kas nodarbojas ar video veidošanu. Es jutu, ka šis ir tas konkurss, kurā es varētu spēcīgi parādīt savas prasmes. Ideju par video sižetu es izdomāju, skatoties pagājušā gada konkursa video, un es mēģināju izdomāt ko tādu, ko vēl nebiju redzējusi. Ļoti daudz video bija saistīti ar tēmu, kā mēs ikdienā izmantojam koku, tad es nolēmu izveidot apgriezto ikdienu. Tā attiecīgi veidojās video galvenā daļa: kas notiktu, ja nebūtu koka, iekļaujot sižetu saistību ar jaunaudzēm, jo tā bija konkursa tēma. Bija attiecīgi jāpiedomā, kā iesaistīt šo tēmu un pastāstīt par tās nozīmi.

Cik sarežģīti vai viegli bija izveidot konkursa video?

Sarežģītākais bija izdomāt ideju kā tādu, jo video ilgums bija noteikts īss. Tā bija viena minūte, un, protams, gribas pēc iespējas vairāk pateikt un parādīt, bet, kad izveido scenāriju pa sekundēm — kas notiks, ko tad runās un ko citā laikā runās, tad pašu video uzfilmēt bija salīdzinoši vienkārši, jo šie kadri man jau galvā bija salikti, un tad es vienkārši pastāstīju savu ideju draugiem Emīlam Spuņģim un Benediktam Paulauskas, kas man palīdzēja to realizēt. 

Kam izlietosi iegūto stipendiju?

Šo stipendiju plānoju izmantot studijām nepieciešamo materiālu iegādei un pataupīt nākotnei, kad man būs jārūpējas pašai par sevi. Plānoju mācīties medicīnu Rīgas Stradiņa universitātē, tad es attiecīgi cītīgi gatavojos, lai varētu nokārtot eksāmenus. Stipendija būs tādiem negaidītiem gadījumiem, kad es redzēšu iespēju, ka varu ieguldīt savā izaugsmē. Tas savā veidā būs mans drošības spilvens.

Bet tas laikam nav vienīgais video, kurā tu piedalījies? Arī projekta «Tava klase» ietvaros piedalījies video tapšanā par Ojāru Vācieti.

Mums ir ļoti forša latviešu valodas skolotāja Andriga Lozda. Viņa vienu dienu zvanīja un vaicāja, ko mēs vēlētos uzzināt saistībā ar Ojāru Vācieti. Šādi runājot, nonācām pie idejas, ka būtu ļoti interesanti, ka skolēni kaut ko attēlotu skolēniem, nevis ka jaunieši tikai no skolotājiem kaut ko uzzinātu. Radās tāda ideja, ka varētu doties tepat uz Gaujienu un nofilmēt Ojāra Vācieša skolu. Mums ar klasesbiedru Emīlu Spuņģi likās, ka tā varētu būt forša iespēja nokļūt televīzijā, kā arī apgūt kaut ko jaunu, apmeklēt interesantu un foršu vietu. Esmu gandarīta ar gala rezultātu. Man šķiet, — ja kaut ko dara, tad ir jādara kvalitatīvi, lai pašiem prieks pēc tam skatīties, lai nav kauns.

Nebaidījies būt viena no video galvenajām varonēm?

Nē, viens no maniem pienākumiem skolā ir vadīt pasākumus. Es ļoti bieži esmu pasākumu vadītāja, kā arī tad, kad mums ir kādi video vēstījumi skolai, tad es parasti runāju kā prezidente, kā skolas seja, tāpēc arī man nav bail rādīties kameras priekšā, es nejūtos neērti.

Kā tev visvairāk pietrūkst šajā laikā, kad mums ir jādistancējas citam no cita?

Visvairāk pietrūkst tuvākas saiknes un tuvāku attiecību ar ģimeni un draugiem, jo viss notiek attālināti. Reizēm ir ļoti grūti saprast skolotāju domas: gadās, ka viņi kaut ko ir noformulējuši tā, bet es to saprotu pavisam citādi, jo nevar uzreiz pārliecināties pārjautājot. Arī ļoti daudz kas, šķiet, tiek palaists  garām ne tikai draugu dzīvēs, bet arī ģimenes lokā. Žēl, ka varam tikai sazvanīties. Laikam ir tā, ka visvairāk pietrūkst citu cilvēku.

PUBLISKI. Marijai Nikolai uzstāšanās ir ierasta lieta.